Pievienot komentāru

Katrs, kam dārzā aug kaut viena ābele vai bumbiere, būs saskāries ar šo tik ļoti izplatīto, dažādus dārza augļus bojājošo slimību, tā ir augļu parastā puve – Monilinia fructigena. Tā var bojāt vēl arī tādus dārza augļu kokus kā plūmes, saldos un skābos ķiršus. Nav tāda dārzkopja, vai tas būtu amatieris vai profesionālis, kas nebūtu saskāries ar šīs slimības radītām sekām.

Slimības attīstībai labvēlīgos apstākļos šī slimība var būt pat ļoti postīga, iznīcinot lielāko daļu ražas. Pazīmes ir cik vienkāršas, tik tipiskas vienlaikus. Uz augļiem parādās gaiši brūni, sākumā mazi, izplūduši plankumi, bet vēlāk –  lieli, ar koncentriski izvietotiem gaiši pelēki dzeltenīgiem konīdiju spilventiņiem jeb slimības ierosinātāja apsarme. Bojātie augļi viennozīmīgi ir pakļauti sapūšanai. Lielākā daļa no tiem nobirst un sapūst pavisam, bet tie augļi, kuriem sākas mumificēšanās process, nenokritīs, bet paliks karājoties kokā  līdz pat pavasarim. Var būt gadījumi, kad sēnes ierosinātājs mitrā laikā var iekļūt arī saplaisājušā zaru mizā. Sēnes micēlijam attīstoties zara koksnē, zars virs bojājuma vietas nokalst. Saplaisājušas mizas audos izveidojas sēnes konīdiju spilventiņi. Slimības ierosinātājs pārziemo zaru koksnē un zaros mumificējušos augļos. Iespēja pārziemot pastāv arī apdobes zonā.

Kas notiek nākamā gada pavasarī? Mitrā laikā dažkārt jau aprīļa otrajā pusē sāk veidoties konīdiju kopas, kas jau pēc augļukoku ziedēšanas var potenciāli inficēt jaunos augļaizmetņus. Tādu nelabvēlīgu scenāriju var veicināt augļu mizas bojājumi, ko primāri izraisa kraupis, tāpat to sekmēs ābolu tinēja bojājumi, par inficēšanās iespēju ir jāuzskata arī mehāniskie bojājumi, kas var rasties putnu knābšanas rezultātā, vējam kustinot zarus, nemākulīgi novācot ražu. Tāpat attīstību sekmē paaugstināts gaisa mitrums. Ābolu tinējs iegraužas ābolā līdz serdei, alojums ir pilns ar ekskrementiem, kas kļūst par pateicīgu vietu augļa virspusē, kur attīstīties šai slimībai.

Apkarošanas stratēģijā varam izšķirt gan netiešos – profilaktiskos, gan tiešos pasākumus.

Profilaksei vienmēr būs labvēlīgāka ietekme uz vidi, augļukoku, gan arī augļu produkcijas patērētājiem, tāpēc vienmēr vajag šiem pasākumiem pievērst pienācīgu uzmanību.

Pareiza augļu koka vainaga veidošana

Pirmajā brīdī šķiet, kāds augļukoka vainaga veidošanai ir sakars ar šo slimību, bet izrādās, ka ļoti tiešs. Viens no slimību veicinošiem faktoriem ir tieši pilienveida mitrums, kas ļauj sadīgt slimības ierosinātāja sporām. Ja vainags ir sabiezināts, tad loģiski, ka gan lapas, gan augļaizmetņi tiek ilgāk pārklāti ar ūdens lāsītēm, un pastāv liels risks sākties slimībai. Tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt gaisa kustību ne tikai ap konkrēto augļu koku, bet visai rindai un dārzam kopumā. Aizvējš ir bīstamākais veids, kā provocēt šīs un ne tikai šīs slimības sekmīgu attīstību. Nodrošinot it kā augstu komfortu augļu kokam, mēs īstenībā izdarām “lāča” pakalpojumu. Tāpēc tomēr ir labāk, ka vējš var “caurstaigāt” augļukoku rindas. Visgrūtāk to nodrošināt mazdārziņos, kur parasti atrodas dārziņš pie dārziņa un katrs kvadrātmetrs tiek izmantots. Tad pastāv iespēja retināt vainagu, lai saule spīdētu līdz koka stumbram, tā žāvējot ūdens piles. Tas nodrošinās arī labas kvalitātes augļus. Jo īpaši šis moments svarīgs tiem audzētājiem, kas vēlas audzēt augļu kokus, neizmantojot fungicīdus.

Apdobes sakopšana

Apdobes sakopšana jau saistīta ar tiešu slimības ierobežošanu, jo, kā rakstīts iepriekš “Lauku Lapā”, slimības skartie āboli krīt zemē un lielākoties apdobes zonā. No turienes tie regulāri jāuzlasa un jāiznīcina vai jāliek dziļajā kompostēšanā (temperatūras paaugstināšanās virs +50 ^oC, kas iznīcinās slimības ierosinātājus). Ja iespējams, bojātos augļus vāc arī no vainaga, jo mitros laika apstākļos ļoti aktīvi tiks inficēti un sapūs arī blakus esošie āboli. Ļoti būtisks ir sekojošs moments: vācot bojātos ābolus, drīkst vākt tikai un vienīgi tos, pārējos – labos vāc atsevišķi, pirms tam nomazgājot rokas, bet, ja strādā cimdos, tad vajadzētu vienu pāri izmantot, vācot labos ābolus, bet otru – tikai bojātajiem, nodrošinot, ka tie netiek sajaukti. Šo darbu var apgrūtināt arī gara zāle, tādēļ arī rindstarpu regulāra appļaušana dārzā nodrošinās ātrāku un efektīvāku šī darba veikšanu. Ja pēc ražas novākšanas un lapu nobiršanas atklājas, ka koku zaros ir palikušas augļu “mūmijas”, tās uzmanīgi ar koku notrauc lejā un iznīcina.

Nepieciešama ābeļu tinēja ierobežošana, jo šī kaitēkļa sabojātie augļi ir tiešs mērķis slimības sekundārai attīstībai. Atkal izšķiram kā profilaktiskos, tā tiešos pasākumus. Lai šo kaitēkli konstatētu, izmanto feromonu slazdus, kuri jāizliek maija otrajā dekādē, tas palīdz plānot apkarošanas pasākumus. Atkarībā no situācijas izlidojušie tauriņi dēj oliņas vai nu uz augļaizmetņiem vai, ja tādu vēl nav, tad uz lapām vai augļu koku dzinumiem. Kāpuri parasti izšķiļas jūnija otrajā pusē, turpina baroties apmēram mēnesi līdz jūlija otrajai vai trešajai dekādei, augšanas laikā paspējot sabojāt pat vairākus augļaizmetņus. Ja laikus ir veikta augļaizmetņu retināšana, tad kaitēklim būs jāpieliek ļoti lielas pūles, lai nokļūtu līdz nākošam augļaizmetnim. Retinātā vainagā kaitēklis arī dārza draugiem putniem būs vieglāk atrodams. Vēlāk tas iekūņojas turpat uz koka, bet var nonākt arī augļu glabātuvēs. Ja feromonu slazdos īpatņu skaits sasniedz kritisko līmeni, tad lemj par insekticīdu izmantošanu, piemēram, sintētisko piretroīdu  Alfa Stop, 50 SC, Ciperkils 500 e.k., Decis, 2.5 e.k. (arī amatieriem), Decis Mega (arī amatieriem), Fastac 50 u.c., kā arī Bulldock 025 EC.

Tiešie pasākumi, ko veic slimības apkarošanai, ir dažāda veida fungicīdu pielietošana. Kādos gadījumos par to vajadzētu izšķirties? Noteikti tās ir lielās augļkopības saimniecības, kam ir būtiski nodrošināt regulāras un kvalitatīvas piegādes lielveikalu tīkliem un citiem lieliem patērētājiem. Tiem, kas audzē integrēti, būs jānodrošina vispirms profilaktisko pasākumu programma, un tad varēs ķerties pie fungicīdu lietošanas. Savukārt, ja esat pretinieki jebkādai ķīmiskai substancei, tad pie profilakses vajadzētu pastrādāt tā nopietnāk.

Amatieriem

Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem ir lietot Bordo maisījumu, ko var izmantot arī amatieri. Vislabāk ir sākt ar profilaksi pavasarī, kad augļu koki vēl ir bezlapu stāvoklī, līdz brīdim, kad pumpuri sāk piebriest. Darba šķīdumu gatavo ar koncentrāciju 1–3%, tas ir 10–30 g uz litru ūdens. Tā kā šim fungicīdam ir pieskares iedarbība, tad ļoti jāpiestrādā pie apsmidzināšanas kvalitātes – retinātu vainagu vieglāk apsmidzināt. Šo pašu līdzekli var izmantot jau veģetācijas perioda laikā, gan ar mazāku 0,5–1,0% koncentrāciju, lietojot maksimāli līdz četrām reizēm, bet ne mazāk kā 15 dienas pirms ražas novākšanas tā pielietošana ir jāpārtrauc.

Profesionāļiem

Plūmju dārzos var izmantot Chorus 50 WG 0,45 kg/ha. Pirmo smidzinājumu veic, līdzko plūmes sāk ziedēt (AS 60), lieto līdz trīs reizēm, bet 14 dienas pirms ražas novākšanas smidzinājumi ir jāpārtrauc. Minētais ir sistēmas iedarbības fungicīds, savukārt Effector ir pieskares fungicīds, tādēļ efektivitāte būs cieši saistīta ar izsmidzināšanas kvalitāti. Mazliet atšķirīga ir darba šķīduma koncentrācija – ābelēm līdz diviem 0,05–0,10% smidzinājumiem veic līdz ziedēšanas beigām, vēlāk 3–6 smidzinājumus veic ar 0,050–0,075% darba šķīduma koncentrāciju ik pēc 8–14 dienām. Bumbierēm pirmo smidzinājumu ar 0,1% darba šķīduma koncentrāciju veic pumpuru plaukšanas laikā, pārējos 2–6 smidzinājumus veic ik pēc 7–14 dienām ar 0,075–0,1% koncentrāciju. Ķiršiem šķīduma koncentrācija tāda pati, tikai smidzināšanu uzsāk, sākoties ziedēšanai, vēlāk smidzina  ik pēc 14 dienām, bet ne vēlāk kā mēnesi pirms ražas novākšanas pārtrauc. Ķiršiem var izmantot arī Score 0,2 kg/ha, sākot no ziedpumpuru atdalīšanās (piebriešanas) līdz augļu krāsošanās brīdim (AS 56–85) ik pēc 10–14 dienām, bet ne vairāk kā divas reizes, un divas nedēļas pirms ražas novākšanas smidzināšanu pārtrauc. Līdzīgi dara arī plūmēm, tikai sāk ar ziedēšanas sākumu un turpina, līdz sāk augļi krāsoties (AS 61–85), vēl šīm pašām kultūrām izmanto Signum 0,75–1,00 kg/ha. Smidzina ziedēšanas sākumā un otro reizi pēc 10–14 dienām atkarībā no laika apstākļiem.

Stratēģijas izvēle ir atkarīga no pārliecības, darba pieredzes, tehnikas kvalitātes un vēlmes lietot drošus un garšīgus, pašu audzētus augļus.

Māris Narvils,

LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā