Pievienot komentāru

Parasti mēs pastiprināti uzmanību saviem dārziem pievēršam pavasarī, kad rodas liela vēlme kaut ko izzāģēt, iztīrīt un sakārtot. Tad parasti vasaras otrā pusē vai rudenī atceramies, ka dārzā vajadzētu būt kaut garšīgam, un ejam lūkot. Kāpēc tieši tādas ir manas pārdomas, spriežu pēc novērojumiem dārzos un dārziņos.

Jāveido „pareizs” vainags

Augļi koki jau visu parāda, neko nevar noslēpt, tāpēc diezgan vienkārši var pateikt, vai dārzā kaut kas ir darīts tikai pavasarī, vai tomēr tur tiek ieguldīts regulārs darbs. Lai pavasarī veiktais darbs netiktu izniekots, paskatīsimies, ko noteikti vajadzētu paveikt. Uzreiz var teikt, ka darbi nav ne īpaši fiziski smagi, bet uzmanību, izjūtu un prasmi prasīs gan. Skolu, pieredzi var apgūt tikai darot, – citas receptes nebūs. Nāksies kļūdīties arī, tieši tāpat, kā tas ir bijis man pašam. Atšķirībā no dārzeņkopības, kur pieļautās kļūdas bieži var labot pat jau tajā pašā sezonā, augļu audzēšanā nāksies bieži gaidīt nākamo sezonu. Būs gadījumi, kad pieļautās kļūdas radīs tālejošas negatīvas sekas līdz pat augļu koka bojāejai. Ar ko tad tik ļoti nozīmīgs ir tieši vasaras sākums? Tas ir laiks, kad augļu kokiem tiek veidots „pareizs” vainags. Uzdevums nav sarežģīts, bet atbildīgs gan. Vainags jāveido tā, lai tajā līdz pat vadzaram brīvi iekļūtu saules gaisma, lai zari nekonkurētu cits ar citu, un skeletzari attiecībā pret vadzaru neattīstītos pārāk spēcīgi un nesāktu ar to konkurēt. Tas attiecas uz ābelēm, bumbierēm, saldiem ķiršiem un plūmēm.

Pumpuriem plaukstot un veidojoties dzinumiem, tiem ir tendence tiekties uz augšu – ne gluži vertikāli, bet izteikti uz augšu gan. Tas nav pieļaujams, jo, izveidojoties šauriem atzarošanās leņķiem, sekas būs ilgtermiņā un lielā mēra ietekmēs koka tālāko mūžu. Kādas tad tieši ir šīs sekas? Pirmkārt zari augs pārāk spēcīgi, – jo šaurāks atzarošanās leņķis, jo spēcīgāk rezultātā rodas nevajadzīga konkurence ar vadzaru. Tas nozīmē vienu: kokam kopumā veidosies izteikti spēcīga veģetatīvā augšana – tas ir, tendēta uz koksnes veidošanu, ne augļu ražošanu. Neesam jau mežā, kur mums patiešām būtu svarīgs koksnes ikgadējais pieaugums. Tādi augļu koki veidos lielu augumu, kuru, vēl no apakšas izzāģējot, veidojas augļu koks ar pilnīgi otrādi apgrieztu vainagu – ļoti vāja augšana vainaga apakšā un ļoti spēcīga un attīstīta vainaga augšā. No malas tas izskatās kā plata, uz augšu vērsta  zaru slota. Nākamais moments, kas cieši izriet no iepriekšējā, ir tas, ka uz tādiem zariem veidosies ļoti maz ziedu un vēlāk – arī augļu.

Spēcīgi augoši koki neražos

Viss ir ļoti likumsakarīgi. Ja audzējam „mežu” ar daudz koksnes, tad nevaram gaidīt, ka augļu koki mums ražos, un tur absolūti nav pie vainas attiecīgā šķirne, tā ir tikai vienīgi un mūsu pašu neizdarība. Ja vēlamies, lai augļu koks ražotu, mums jāpanāk, lai skeletzari pret vadzaru novietotos pēc iespējas lēzenāk. Ideāli, ja tas ir ļoti tuvu 90 grādiem, pārējo izdarīs augļu smagums. Nākamais negatīvais moments, kas var izrādīties pat liktenīgs augļu kokam, ir šādu skeletzaru zemā mehāniskā izturība. Kokiem šādus zarus atlauzt var kā bagātīga raža, tā arī brāzmaini vēji, kā tas manā dārzā notika ar „Latvijas dzelteno olplūmi”. Bieži vien tādi lūzumi ir saistīti ar izteiktiem stumbra bojājumiem vēl zem zara atlūšanas vietas, kā rezultātā koks ir pakļauts nopietniem inficēšanās riskiem, un tiek apdraudēts normāls koka mūžs. Visbeidzot šaurie leņķi rada ārkārtīgi lielu risku, ka koki var aiziet bojā, sevišķi tas ir vērojams saldiem ķiršiem un daļēji – arī plūmēm. Kas tam ir par iemeslu? Nokrišņu ūdens, ietekot starp zaru un vadzaru, var radīt dažādu infekciju risku, bet visbīstamākais ir tas, ka tāds ūdens ziemā tur sasalst un izplešoties „lien” aiz mizas, to atplēšot no atzarošanās vietas uz leju. Sevišķi izteikti tas ir saldiem ķiršiem, un tur, kur process ir sācies, to vairs apturēt nav iespējams, un koks pamazām un neglābjami aizies bojā. Tad, kad koks tiek iestādīts, neviens pat neiedomājas, ka tādu koku sagaidīs tik bēdīgs liktenis.

Jāievēro pareizi atzarošanas leņķi

No jauna iestādītiem augļu kokiem veidojas jaunie sānzari, nākamie skeletzari. Kā tad pareizi izveidot šādus zarus? Viss īstenībā jau sākas pavasarī vai rudenī, kad mēs pērkam stādus. Es ja pērku, tad augļu kokus – ābeles, plūmes, saldos ķiršus un bumbierus  –  izvēlos kā viengadīgos acotņus, respektīvi, nopērku „vicu”, kuru varu veidot tālāk pēc sirds patikas. Tādiem stādiem ir liela priekšrocība, jo jau ar pirmajiem soļiem varu veidot vainagu tādu, kādu es vēlos. Cilvēki parasti dara pilnīgi otrādi, izvēlas stādus, kuriem jau ir izveidojušies sānzari. Kur ir problēma? Problēma ir tā, ka stādaudzētavas ir ļoti noslogotas un nav īpaši ieinteresētas vēl nodarboties ar tik piņķerīgu darbu kā vainagu veidošanu stādiem, – tas nenotiek. Nopērkot tādu stādu, mēs jau nopērkam sev papildu problēmas, jo sānzarus, kas ir pārkoksnējušies pie nepareiza atzarošanās leņķa, sev vēlamā leņķī vairs nedabūt.

Kurā brīdī tad sākt sānzaru atliekšanu? To parasti dara tad, kad zars vēl ir pietiekami elastīgs, tā garums parasti ir 10–12 cm. Eleganti tam noder koka veļas knaģi, kas gan pēdējos gados ir ļoti grūti sameklējami, plastmasas knaģiem atsperes ir pārāk vājas, un arī plastmasa saules gaismā ātri noārdās un labi, ja nokalpos vienu sezonu. Ar knaģiem var izlīdzēties, kamēr tāds dzinums ir pilnībā pārkoksnējies. Alternatīva jau mazliet vēlākā stadijā var būt speciālo gumiju izmantošana. Tās ir pieejamas divu veidu – mazāk stingras un stingrākas, kas atšķiras pēc gumijas platuma. Gumiju priekšrocība ir tā, ka tās pēc tam nav speciāli jānovāc, jo saules gaismā noārdās, un šis process jau notiek tikai tad, kad tās savu darbiņu ir izdarījušas, – zars pareizā leņķī ir nostiprinājies. Vajadzības gadījumā, kad zari ir gari kā saldiem ķiršiem, var kombinēt kopā, pat pa vairākām gumijām.

Svarīga izjūta un roku veiklība

Ko darīt ar vecām, apzāģētām ābelēm, jo tur nav īsti iespējas izmantot ne knaģus, ne gumijas. Nāksies iztikt tikai ar savu roku veiklību un izjūtu. Var tikai apbrīnot, ka pat ļoti resnos koku zaros slēpjas tik daudz snaudpumpuru, kas gaida to mirkli, kad kokam rodas nepieciešamība atjaunoties. Arī no šiem pumpuriem dzinumiem ir tendence atkal tiekties augšup uz debesīm, kas mums savukārt ar dažādiem paņēmieniem ir jānovērš. Tā kā snaudpumpuri vienlaikus možas vairāk, nekā mums ir nepieciešams atstāt zariem, pirmais, ko darīt, ir tos izretināt, atstājot attiecīgā zara pusē vismaz divus tādus modušos snaudpumpurus. To dara ar nolūku, lai ir rezerve, ja ar kādu no zariem tā veidošanas procesā rodas kāds misēklis. Es daru tā, ka izvēlētos dzinumus ar roku viegli paliecu, bet tā, lai dzinumu, kas ir īsāks par 10 cm, nenolauztu. Te diemžēl kļūdīties iespēja ir pārāk liela, tādēļ iesaku treniņu nolūkos atstāt pat 3–4 tādus dzinumus. Tas vienkārši ir jāiemācās izjust. Vēlāk jau starp dzinumu un koka stumbru var ielikt koka spraislīti, ar „v” veida iegriezumiem abos galos, lai labāk turas. Vēlāk, bet ne retāk kā ik pēc pāris nedēļām, dzinumus paliec atkal, galvenais, lai neatlūzt pie paša stumbra. Tāda veida dzinumiem, kas ir jau no iepriekšējā gada, šogad atliekšanu var turpināt sekojoši: zaru ar abām rokām apņem ar pirkstiem tā, lai abu roku īkšķi atrodas viens pret otru zara apakšpusē un veic sekojošu kustību, – ar īkšķiem spiež vienlaikus uz augšu, bet ar abu roku pārējiem pirkstiem uz leju, līdz zars viegli nokrakšķ. Tajā vietā, kur ielauzām vadaudus, samazinās barības vielu pieplūde zaram, un tā augšana tiks bremzēta un ātrāk ieriesīsies ziedpumpuri.

Lai sūrs darbs dod saldus augļus!

Ābelēm, kurām ir veikta vainaga retināšana, arī notiks snaudpumpuru pamošanās. Tad rīkojas līdzīgi, atstāj dažus vai vairākus modušos snaudpumpurus, kas atbilst vajadzīgajam virzienam, pārējos kā liekus izlauž. Var to darīt it kā vēlāk, taču tas kavē mums vajadzīgo dzinumu attīstību. Koks nevajadzīgi un lieki tērēs savus resursus. Tad, kad tādi zari ir atstāti bez ievērības visu sezonu, saaug biezoknis, un koks izskatās kā mūža mežs. Otrajā gadā vēl var ko glābt, izgriež liekos zarus un atstāj tos, kas kaut nedaudz, bet neaug pilnīgi stāvus. Pareizāk sakot, atzarošanās leņķis nav pilnīgi vertikāls. Veic līdzīgas darbības, kā minēts iepriekš. Šajā gadījumā augļu koku resnums nav tik liels, atsevišķos gadījumos ir iespējama arī gumiju izmantošana.

Noslēgumā varam teikt, ka pareizā laikā ieguldīts darbs koku vainaga veidošanā vasaras sakumā ieliks pareizus pamatus tālākam visa koka mūžam, savukārt kļūdas radīs papildu problēmas ar iespējamu vilšanos nākotnē. Būsim gudri un panāksim ar laikus paveiktu darbu vislabāko efektu. Lai sūrs darbs dod saldus augļus!

Māris Narvils,

LLKC Augkopības nodaļas speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils