Rucavas iedzīvotājai Silvai ir piemājas dārziņš ar siltumnīcu. Tur izaug vairāk ražas, nekā vajadzīgs pašai, tāpēc to tirgo – gan vietējā tirdziņā, gan ar avīzes starpniecību.
„Es nelietoju ķimikālijas, man ir laba eko produkcija, un cilvēki zina, ka audzēju tīrus dārzeņus, tāpēc man ir arī savi pastāvīgie klienti. Tagad, rudenī, dārzeņus pērk mazāk, jo pašiem ir visa kā ir papilnam, bet janvārī sāk pirkt vairāk,” saimniece teic, ka par visiem dārzeņiem prasa vienu cenu – eiro kilogramā.
Tadaiķu pagasta zemnieku saimniecības „Oliņi” produkcija ir pazīstama un iecienīta – dārzeņi un ogas svaigā un arī pārstrādātā veidā. Līdz šodienas sortimentam saimnieki nonākuši, izvērtējot gan to, kā labāk var izaudzēt, ieguldot mazāk darba, gan arī to, kā izdevīgāk realizēt. No dārzeņiem arvien vairāk pārgājuši uz ogām, turklāt segtajās platībās – viņiem ir desmit piecsimt kvadrātmetru lielas siltumnīcās. “Kad sākām saimniekot, audzējām tikai gurķus un tomātus, bet tagad klāt nākušas zemenes, avenes, kazenes. Gadiem ejot, skatāmies, ar ko var vairāk nopelnīt,” stāsta saimniece Kristīne Žīgure.
Apjumtos stādījumus mainīgie laikapstākļi neietekmē, tāpēc ogas ir kvalitatīvas un raža bagātīga. Siltumnīcās var laistīt kontrolēti, applūšana nav iespējama, taču saules gaisma vajadzīga tāpat kā ārā augošajām kultūrām. “Mums pirmos gados rudens avenes auga laukā, bet tagad gandrīz visas – segtajās platībās. Ogas ir skaistas, un cena tām laba. Esam nedaudz atstājuši arī ārā augam, un varam salīdzināt, kāda ir starpība starp vienām ogām un otrām,”
Produkcija nonāk pāris veikalos, taču to īpaši necenšas dot citām tirdzniecības vietām, jo ir pašiem savas – Liepājas Pētertirgū un tirdzniecības centrā “Baata” –, kā arī pārdod plašumā izgājušajos tirdziņos Liepājā, Aizputē, Saldū un savā saimniecībā.
“Mēs sadarbojamies ar vairākiem audzētājiem, lai dažādotu sortimentu, jo ar ogām vien tirgū nepietiktu un paši visu izaudzēt nevaram. Esam ieguvuši visas nepieciešamās atļaujas, strādājam ar kases aparātiem, drīkstam uzpirkt. Kāpostus, burkānus, kartupeļus ņemam lielākoties no Nīcas saimniecības “Kalmes”, kā arī no Tukuma novada saimniecības “Klaipiņi”. Gurķus, ko marinējam daudz, pērkam tad, kad cena ir zema.”
Iepirkumos “Oliņi” nepiedalās, viņiem pietiek ar tagadējo noietu; ar tagadējiem resursiem vairāk nespētu saražot. Taču produkcija ar zaļās karotītes marķējumu – skābi kāposti –, nonāk skolās. Lai šo kvalitātes zīmi iegūtu, ir jāizpilda dažādi nosacījumi – produkcija jāņem no vietējiem audzētājiem, kuri strādā atbilstoši integrētās audzēšanas prasībām, ik pa laikam produktam jāveic analīzes, jāved uz laboratoriju paraugi. Ir skolas, kurās grib šādu produktu, bet ir arī tādas, kurām nav svarīgi, vai ir zaļā karotīte vai tās nav, saka K. Žīgure.
Padures pamatskolā, kur īsteno speciālās izglītības programmas, bērni ne tikai mācās par augu audzēšanu, bet arī paši piedalās dārza darbos un bauda izaudzēto kopgaldā.
Skolas dārzā aug gurķi, kabači, burkāni, bietes un sīpoli, šogad iestādīja arī kartupeļus. Daļu ražas skolas virtuves darbinieces sagatavo ziemai – gurķus marinē, dilles sasaldē, bet burkānus sagriež gabaliņos un uzglabā saldētavā, lai vēlāk izmantotu zupām.
„Pavasarī bērni iesēj, bet rudenī kopā novācam to, kas izaudzis. Šis process ir saistīts arī ar mācību programmu – skolēni redz, kā no sēkliņas izaug dārzenis, un paši piedalās darbos. Mums ir svarīgi, lai viņi zinātu, ko sēj mazdārziņos, kā par augiem rūpējas un kā izaudzēto pēc tam izmanto,” stāsta skolas direktore Vita Levica.
Tagad dārzeņu sēklas skola saņem dāvinājumā, bet agrāk skolotāji tās iegādājušies par savu naudu. Zemes sagatavošanā ar tehniku palīdz cilvēki, ar kuriem izveidojusies ilgstoša sadarbība, tāpat izmanto arī skolas traktoru. Kā jau laukos ierasts, ir kaimiņu būšana – šogad skolas saime palīdzējusi sakopt Apriķu baznīcas apkārtni, tā atdarot par palīdzību viņiem.
Pašu izaudzētais ļauj rudenī daļu dārzeņu nepirkt. Precīzu ietaupījumu direktore vēl nevar nosaukt, taču ieguvums esot jūtams. „Atspaids ir ļoti labs. Pašlaik nav jāpērk sīpoli, burkāni un citi dārzeņi, kas pašiem izauguši. Protams, visdārgākie ir piena produkti un gaļa, tāpēc nevaru teikt, ka dārzs atrisina visas ēdināšanas izmaksas. Starpību varēs labāk redzēt ziemas mēnešos, kad dārzeņi atkal būs jāiegādājas.”
V. Levica stāsta, ka Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), pārbaudot virtuvi, nav izteicis aizrādījumus par skolas dārzā izaudzēto gurķu marinēšanu. Gurķu burkas vestas uz PVD pārbaudei, un skolai nav ierobežojumu, kas liegtu izmantot pašas gatavoto produkciju.
Pārējos pārtikas produktus skola pērk no piegādātājiem, savukārt ābolus saņem no Kuldīgas puses zemnieku saimniecības programmā „Skolas auglis”.
Kādas ir prasības izglītības iestādei, lai tā drīkstētu skolēnu ēdināšanā izmantot skolas dārzā izaudzētus dārzeņus un augļus, kā arī šīs ražas konservējumus, ko sagatavo skolas darbinieki?
Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidkurzemes pārvaldes vadītāja Gita Riekstiņa skaidro, ka “ievērojot iepirkuma līgumā noteiktos nosacījumus un izglītības iestāžu ēdināšanas uzņēmumiem noteiktās uztura normas, produkciju skolu ēdināšanas uzņēmumiem drīkst piegādāt PVD reģistrēti un atzīti pārtikas uzņēmumi, tostarp zemnieku saimniecības un mājražotāji”.
Skolu ēdināšanas uzņēmumi drīkst arī no PVD nereģistrētām fiziskām personām iepirkt primāros augu izcelsmes produktus: pašaudzētus augļus, dārzeņus vai savvaļā savāktas ogas, sēnes, riekstus, bērzu un kļavu sulas. “Ja šādu produktu apjoms viena gada laikā nepārsniedz Ministru kabineta noteikumos “Higiēnas prasības augu izcelsmes produktu primārajai ražošanai un tiešajai piegādei galapatērētājam nelielā apjomā” noteikto, personai nav jāreģistrējas PVD,” paskaidro iestādes speciāliste.
Ir svarīga produktu izsekojamība, ēdināšanas uzņēmumam jāpārliecinās par to izcelsmi. Jāreģistrē informācija par produktu – nosaukums, piegādātais apjoms, ieguves vieta, piegādes datums, kā arī produktu ražotāja vārds, uzvārds, personas kods un adrese.
“Pašaudzētos augļus un dārzeņus, ievērojot iepriekš minēto noteikumu prasības, izglītības iestāde drīkst izmantot, taču konservēšana un jebkāda cita produktu apstrāde gan ir atļauta tikai PVD reģistrētiem uzņēmumiem, kuri visas darbības veic atbilstoši pārtikas nekaitīguma prasībām, garantējot galaprodukta drošumu patērētājiem,” turpina G. Riekstiņa. “Ja skolas ēdināšanas uzņēmums vēlas skolas dārzā izaudzētus dārzeņus vai augļus konservēt hermētiski noslēgtos traukos, izmantotajam procesam jāatbilst starptautiski atzītiem standartiem (piemēram, pasterizēšana, sevišķi augsta temperatūra vai sterilizācija).
Pārtikas izsekojamība svarīga ir arī pircējiem, tāpēc nevar novērtēt par zemu iespēju vietējiem dārzeņu un citu pārtikas produktu audzētājiem savu produkciju piedāvāt tirdziņos – uzskata Jaunliepājas vakara tirdziņa organizētāja Ieva Balode-Ziemele.
“Katrā apkaimē cilvēki zina, pie kura zemnieka var iegādāties kartupeļus, ogas vai ābolus, un šī saikne būtu jāsaglabā, lai lauku saimniecību ražojumi nonāktu arī pie pilsētniekiem. Tomēr vietējās produkcijas ceļš līdz pircējam ne vienmēr ir vienkāršs – audzētājiem jārēķinās gan ar ražas riskiem, gan darbaspēka un citām izmaksām,” viņa saka. Daļa saimniecību nevar atļauties algot strādniekus, taču, lai tās paplašinātos un pārietu nākamajā līmenī, vajadzīgi lieli finansiāli ieguldījumi.
“Šogad mitrums daļai kultūru bijis labvēlīgs, taču lietavas arī sabojājušas ražu – ir sapuvusi uz lauka. Situācija gan dažādās Kurzemes vietās atšķiras, ne visiem audzētājiem klājies vienādi,” I. Balode-Ziemele norāda, ka pircējiem ne vienmēr ir priekšstats par to, cik daudz darba un līdzekļu prasa dārzeņu, ogu audzēšana un pārstrāde.
Viņasprāt, pilsētniekiem svarīgi ne tikai izvēlēties preci pēc cenas, bet arī zināt tās izcelsmi un saprast, kā tapusi. Tirdziņā vietējie ražotāji var veidot tiešu saikni ar pircējiem, taču būtiski, lai cilvēki spētu atšķirt pašu audzētu produkciju no citur iepirktas. Tāpēc I. Balode-Ziemele aicina iepazīt saimniecības klātienē, jo vienīgi tā iespējams labāk saprast, cik daudz darba ieguldīts pārtikas izaudzēšanā un sagatavošanā pārdošanai.
LLKC Ilgtspējīgas pārtikas piegāžu un ēdināšanas pakalpojuma iepirkumu kompetenču centra speciāliste Santa Bērziņa.
– Kādas izmaiņas norisinās vietējās pārtikas iepirkumu regulējumā?
– Pašlaik izveidojies pārejas periods, jo zaļais publiskais iepirkums vairs nav spēkā, taču pašvaldības tā principus joprojām var piemērot brīvprātīgi. Tiek mainīts Pārtikas aprites uzraudzības likums un izstrādāti jauni Ministru kabineta noteikumi, kuros paredzēts nostiprināt prasības vietējās pārtikas veicināšanai iepirkumos.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir panākt, lai ražotāji atkal aktīvāk iesaistītos iepirkumos. Daudzi no tiem attālinājušies, jo iepriekšējā sadarbība radījusi vilšanos, – tiek iesniegti apliecinājumi par plānotajām piegādēm, bet faktiski iepirkto produktu apjoms izrādās ļoti mazs vai piegādes nenotiek vispār.
– Kas kavē piegādāt produkciju pašvaldības iestādēm?
– Viena no problēmām ir ražotāju nepietiekamā sadarbība. Skolai vai ēdinātājam nav ērti katru dienu pieņemt produkciju no daudziem atsevišķiem piegādātājiem. Apvienojoties ražotāji varētu organizēt piegādes efektīvāk un piedāvāt plašāku produktu klāstu.
Šādu sadarbību paredzēts veicināt ar valsts atbalstu īso pārtikas piegādes ķēžu projektā, kurā kopīgām vajadzībām iespējams veidot noliktavas un iegādāties transportu. Projektam paredzēti 16 miljoni eiro, taču aktivitāte līdz šim bijusi neliela. Būtisks nosacījums ir vismaz piecu dažādu ražotāju sadarbība – atbalsts paredzēts kopīgai darbībai, nevis individuāliem pirkumiem.
Problēma ir arī informācijas trūkums: pašvaldības ne vienmēr zina, kuri vietējie ražotāji vēlas piedalīties iepirkumos un ko spēj piedāvāt. Savukārt, ja visas produktu grupas apvienotas vienā lielā iepirkuma daļā, mazais ražotājs bieži vien nevar nodrošināt visu nepieciešamo apjomu un tāpēc pat nepiesakās.
– Kā iecerēts atvieglot vietējo ražotāju dalību iepirkumos?
– Tiek veidota „Novada garšas” mājaslapa un ilgtspējīgas pārtikas katalogs, kur vienuviet apkopot informāciju par ražotājiem, viņu produktiem, aptuvenajām cenām un gatavību piegādāt produkciju. Tas pašvaldībām palīdzētu saprast, kāds vietējais piedāvājums pieejams un vai iepirkumu iespējams sadalīt mazākās daļās, lai ražotāji varētu piedāvāt to, ko paši spēj saražot.
Dalību iepirkumos apgrūtina arī administratīvais slogs – jāreģistrējas Elektronisko iepirkumu sistēmā, jāsagatavo dokumenti un jāorientējas iepirkumu terminoloģijā. Lielākiem uzņēmumiem to dara algoti darbinieki, bet mazajās saimniecībās šie pienākumi gulstas uz pašu saimnieku.
Tāpēc plānots izmantot dinamisko iepirkumu sistēmu, kurā ražotāji sākotnēji tiktu atlasīti ar vienkāršotāku dokumentu kopumu, bet turpmāk piedāvājumus varētu iesniegt bez nepieciešamības katru reizi no jauna sagatavot visu dokumentāciju. Dalība sistēmā negarantēs līgumu, tomēr varētu atvieglot piedāvājumu iesniegšanu.
– Ko var darīt jau tagad, lai atrastu noietu?
– Vispirms iesaku reģistrēties ilgtspējīgas pārtikas katalogā un ievietot informāciju par savu produkciju. Tāpat vērts sekot līdzi novada pārtikas iepirkumiem un noskaidrot, kuri ēdinātāji tajos uzvarējuši. Arī pēc iepirkuma noslēguma var tieši uzrunāt ēdinātāju un piedāvāt savu produkciju par abām pusēm pieņemamu cenu.
Rīkojam arī tā dēvētos dialoga apļus, kuros kopā aicinām pašvaldības, ēdinātājus un ražotājus, lai noskaidrotu katras puses vajadzības un šķēršļus sadarbībai. Pašvaldības var uzzināt, ko vietējie ražotāji spēj piedāvāt, bet ražotāji – kādas ir iepirkumu prasības. Dažkārt risinājums ir pavisam konkrēts: sadalīt atsevišķā daļā tos produktus, kurus iespējams iegādāties no vietējiem piegādātājiem. Ja puses laikus izrunā problēmas un meklē kopīgu risinājumu, ir daudz labākas izredzes izveidoties sadarbībai.
Uzziņai
Publiskais iepirkums
*Publiskais iepirkums ir process, kurā valsts vai pašvaldības iestāde iegādājas preces vai pakalpojumus, izmantojot publiskos līdzekļus. Iepirkumu izsludina un par tā norisi atbild konkrētā iestāde jeb pasūtītājs, ievērojot Publisko iepirkumu likumu. Pārtikas iepirkumos pasūtītājs var būt arī pašvaldība, kas pārtiku iegādājas savām iestādēm.
Avoti: Publisko iepirkumu likums, Dienvidkurzemes novada pašvaldība
