Forumu atklāja zemkopības ministrs Uldis Augulis un LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis, akcentējot, ka pašmāju ražotāji ir valsts neatkarības un drošības pamats. Pārtikas pašnodrošinājuma stiprināšana nav tikai vietējās ekonomikas atbalsts, bet arī praktisks pamats valsts vispārējai gatavībai X stundai. Lai gan Latvijai netrūkst priekšnoteikumu, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar pamata pārtiku, izšķirošais faktors krīzes brīdī būs spēja ātri un saskaņoti koordinēt rīcību starp ražotājiem, pārstrādātājiem, tirgotājiem un valsts iestādēm.
Sadarboties un dalīties ar informāciju jau miera laikā – saskaņotai rīcībai krīzes brīdī
Forumu ievadot, izskanēja arī atgādinājums par to, cik straujā secībā pēdējā ceturtdaļgadsimtā mainījusies pasaules kārtība: tieši šajā datumā aprit 25 gadi kopš 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV, kas izmainīja pasaules uztveri par drošību; 2014. gadā sekoja Krievijas agresija pret Ukrainu, 2019. gadā Covid-19 pandēmija, 2022. gadā Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Pēdējos gados arī klimatiskie apstākļi radījuši Latvijas lauksaimniekiem jaunu realitāti – no sausuma sējas laikā, cauri karstuma un lietusgāžu maiņai vasarā, līdz slapjam rudenim ražas novākšanas laikā, ko papildina arvien negaidītāki notikumi, piemēram, vasaras vētras. Katrs no šiem notikumiem atgādinājis, cik trausla var būt ierastā kārtība un cik svarīgi ir savstarpēji sadarboties un dalīties ar informāciju jau miera laikā – lai krīzes brīdī visi būtu vienādi informēti un varētu saskaņoti rīkoties.
Igaunijas pieredze: no pārtikas rezervēm uz noturības nodrošināšanu
Īpašu uzmanību piesaistīja Igaunijas Krājumu aģentūras (Estonian Stockpiling Agency, ESPA) valdes priekšsēdētāja Ando Lepimana prezentētā kaimiņvalsts pieredze. ESPA uztur stratēģiskos krājumus ārkārtas situācijām, analizē piegādes drošības riskus un kritiskās atkarības, kopā ar valdību un nozares partneriem izstrādā sagatavotības risinājumus un uztur kritiskās infrastruktūras nepārtrauktības spējas – pēc Lepimana vārdiem, aģentūra ir “pēdējā aizsardzības līnija piegādes drošībai, nodrošinot sabiedrības nepārtrauktību”. Viņš uzsvēra, ka pārtikas krīze bieži sākas ārpus pašas lauksaimniecības nozares – to var izraisīt militāri vai hibrīdi draudi, enerģijas un degvielas atkarība, importēti ražošanas resursi, piegādes ķēžu pārrāvumi, kiberdraudi vai dzīvnieku slimības, savukārt kritiskās atkarības ir elektrība, degviela, ūdens, sakari, loģistika un darbaspēks.
Igaunijas pieeja balstās uz vairākiem savstarpēji papildinošiem elementiem: valsts pašpietiekamību, noturīgiem ražošanas un tirdzniecības uzņēmumiem, pietiekamu pārtikas piedāvājumu, starptautisko tirdzniecību un vairākiem krājumu līmeņiem. “Neviena rezerve nespēj aizstāt nefunkcionējošu pārtikas ražošanas sistēmu,” uzsvēra Lepimans, ilustrējot to ar Igaunijas pašnodrošinājuma rādītājiem (5 gadu vidējais): graudaugos tas ir 206%, zivīs – 359%, pienā – 171%, liellopu gaļā – 106% un rapšu sēklās – 113%, taču svaigos augļos un ogās tikai 8%, dārzeņos – 38%, olās – 53% un mājputnu gaļā – 60%. Proti, augsts kopējais pašnodrošinājums vēl nenozīmē vienmērīgu drošību visās produktu grupās.
ESPA krājumu modelis ir publiski privāts: nozare pati uzglabā un rotē krājumus pēc FEFO principa (“pirmais derīguma termiņš – pirmais izlietots”), krājumi izvietoti izkliedēti visā valstī, bet valsts patur mobilizācijas tiesības. Atbildība sadalīta vairākos līmeņos: mājsaimniecībām ieteicams uzturēt 7 dienu ārkārtas krājumu, reaģējošajiem dienestiem – krājumu uz vietas vai līgumu ar pārtikas piegādātāju, tirgus dalībniekiem (ražotājiem, vairumtirgotājiem, mazumtirgotājiem) piegādes ķēdē jau esošie komerciālie krājumi sedz aptuveni divas nedēļas, bet ESPA stratēģiskais krājums ar 7 dienu mērķi visiem iedzīvotājiem darbojas kā pēdējā aizsardzības līnija, ko izmanto, ja mazumtirdzniecības tīkli vai piegādes ķēdes cieš smagus traucējumus. Piemēru no nesenās pieredzes deva Igaunijas graudu rezerve: pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma pret Ukrainu izveidota 9000 tonnu kviešu rezerve vienam gadam, kas nodrošina gandrīz divus mēnešus vietējā pārtikas graudu patēriņa un parādīja gan ātras valdības rīcības, gan ESPA elastības nozīmi tirgus nenoteiktības apstākļos.
Lepimans dalījās arī ar konkrētu sadarbības piedāvājumu Latvijas uzņēmumiem: Igaunija sākusi daļu savu stratēģisko pārtikas rezervju glabāt ārpus valsts, tostarp Latvijā, un ESPA jau uzsākusi iepirkuma procedūras rezervju uzglabāšanai un loģistikai, aicinot piedalīties Latvijas ražotājus, tirgotājus, loģistikas pakalpojumu sniedzējus un noliktavu operatorus. Vēl viens Igaunijas risinājums – “krīzes veikalu” tīkls: līdz 2026. gada beigām valstī plānoti 110 šādi veikali, 46 jau darbojas. Tie aprīkoti ar rezerves ģeneratoriem, spēj pieņemt bezsaistes maksājumus un turpināt apkalpot iedzīvotājus ilgstošu elektropārtraukumu laikā; ar rezerves elektroapgādi nodrošināti arī bankomāti un aptiekas. “Visefektīvākā rezerve bieži vien ir funkcionējošs mazumtirdzniecības tīkls,” uzsvēra Lepimans.
Noslēgumā viņš ieskicēja Igaunijas nākamo soli – pāreju “no produktu krājumu veidošanas uz noturības veidošanu”: stiprināt kritiskās pārtikas vērtību ķēdes, nodrošināt kritiskos ražošanas resursus, izstrādāt ražošanas gatavības risinājumus un padziļināt sadarbību ar nozari un starptautiskajiem partneriem, lai pārtikas ražošana varētu turpināties vismaz divas nedēļas arī smagu traucējumu apstākļos. Piecas Lepimana formulētās atziņas:
1. pārtikas drošība sākas ar vietējo ražošanu;
2. starptautiskā tirdzniecība joprojām ir būtiska;
3. ražošanas un mazumtirdzniecības nepārtrauktība ir tikpat svarīga kā stratēģiskās rezerves;
4. krājumi dod laiku, bet paši par sevi krīzi neatrisina;
5. publiski privātā sadarbība ir noturības pamats.
Latvijas aina skaitļos: ko rāda Zemkopības ministrijas dati
Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Liene Jansone sniedza pārskatu par Latvijas pārtikas piegādes ķēžu pašreizējo gatavību. Viņa norādīja uz šķietamu paradoksu: lielākajā daļā nozaru Latvijas pašnodrošinājums pārsniedz 100% – saražojam vairāk, nekā paši patērējam, taču būtisku daļu no saražotā eksportējam kā izejvielu, nevis pārstrādājam un patērējam Latvijā. Rezultātā 73% no Latvijā apēstās pārtikas ir importēta, savukārt paši eksportējam graudus, pienu un teļus, radot pievienoto vērtību citu valstu ekonomikām. Krīzes situācijā imports var kļūt ierobežots, dārgs vai nepieejams un radīt tādas sekas kā piegādes ķēžu pārrāvumi, cenu kāpums, transporta ierobežojumi un preču trūkums veikalos.
2025. gadā Latvijas lauksaimniecības, pārtikas un zivsaimniecības produktu eksports sasniedza 4,5 miljardus eiro jeb 23% no kopējā Latvijas eksporta – no tā 70% devās uz ES-27 un 30% uz trešajām valstīm, kopumā uz 146 valstīm. Topā starp eksportētajiem produktiem bija kvieši, stiprie alkoholiskie dzērieni, piens un krējums, mīklas izstrādājumi, sagatavotas vai konservētas zivis, kā arī siers un biezpiens.
L. Jansone vērsa uzmanību arī uz tiesisko regulējumu, kas tapšanas procesā tieši atbild uz forumā izskanējušajām idejām: kopš 9. jūnija spēkā grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kopš 8. septembra – grozījumi Pārtikas aprites uzraudzības likumā, bet izstrādē ir Ministru kabineta noteikumu projekts “Ilgtspējīgu pārtikas produktu piegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumu prasības un kārtība”. Projekts paredz iespēju veidot kompetences centrus pārtikas piegāžu un ēdināšanas pakalpojumu jomā, lai standartizētu un centralizētu pārtikas produktu un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumus un veicinātu vietējās, ilgtspējīgas pārtikas izmantošanu. Proti, doma, kas paneļdiskusijā vēl skanēja kā priekšlikums pārrunāšanai, ministrijā jau virzās uz priekšu kā konkrēts tiesiskais risinājums. Proti, ministrija jau virza kā konkrētu tiesisku risinājumu ideju, kas izskanēja paneļdiskusijā kā priekšlikums.
Salīdzinājumā ar kaimiņiem: Norstat un CIREN aptaujas dati
Forumā prezentētie Norstat tiešsaistes aptaujas dati, kas veikta 2026. gada augustā Ziemeļvalstu noturības organizācijas CIREN uzdevumā septiņās valstīs (Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Polijā, ap 500 respondentu katrā valstī, vecumā no 18 līdz 74 gadiem), ļauj Latvijas rādītājus salīdzināt ar kaimiņvalstīm.
Uz jautājumu, kādas būtu mājsaimniecības lielākās problēmas, ja trīs dienas nebūtu ne elektrības, ne ūdens, ne interneta, ne mobilo sakaru, Latvijas respondenti visbiežāk minēja pamatvajadzības – dzeramo ūdeni, pārtiku, ēdiena gatavošanu (57%, septiņu valstu vidējais – 54%) – un higiēnu un sanitāriju (54% pret vidējiem 49%). Taču divos rādītājos Latvija pārsniedz visas pārējās aptaujātās valstis: informācijas iegūšana par situāciju (39%, vidēji 31%) un psiholoģiskā labsajūta (26%, vidēji 17% – otrs augstākais rādītājs aiz Polijas). Tas sasaucas ar Laura Apša paneļdiskusijā pausto domu, ka nenoteiktība rada stresu, bet skaidra informācija to mazina – Latvijas iedzīvotājiem šī vajadzība, šķiet, izteikta spēcīgāk nekā kaimiņiem.
Vēl trauslāks Latvijas rādītājs atklājas jautājumā par darbavietu gatavību: tikai 21% Latvijas strādājošo respondentu apstiprināja, ka viņu darbavietā ir izstrādāts krīzes rīcības plāns un viņi to pārzina – otrs zemākais rādītājs starp septiņām valstīm, augstāks vien par Poliju (14%). Salīdzinājumam: Zviedrijā tā atbildējuši 35%, Lietuvā – 31%, Norvēģijā – 28%, Igaunijā – 27%, Somijā – 24%. Vēl 29% Latvijas respondentu atzina, ka nezina, vai viņu darbavietā tāds plāns vispār pastāv, bet 31% norādīja, ka plāns nav izstrādāts. Tieši šo – 21% – skaitli paneļdiskusijā citēja moderators Jānis Vanags, aicinot klātesošos nozares līderus iedomāties, cik viegli viņi paši spētu nonākt līdz vietai, kur glabājas viņu uzņēmuma krīzes plāns.
Gatavība ir individuāla atbildība
Foruma noslēguma paneļdiskusijā “Cik stipra būs Latvijas pārtikas ķēde krīzes brīdī?”, ko vadīja Ziemeļvalstu noturības organizācijas CIREN krīžu vadības eksperts Jānis Vanags, nozares eksperti padziļināti analizēja Latvijas pārtikas ekosistēmas noturību. Sarunā piedalījās plašs ekspertu loks: Valsts kancelejas Krīzes vadības centra pārstāvis Aleksandrs Vlads, biedrības “Zemnieku saeima” valdes loceklis Mārtiņš Trons, LBTU Pārtikas institūta profesore un pētniece Sandra Muižniece-Brasava, AS “Balticovo” komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps, kā arī uzņēmēji Jānis Meija no skolu ēdinātāja SIA “Fristar” un Lauris Apsis no zivju audzētavas “Zivs uz ledus”, un LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.
Diskusiju Jānis Vanags atklāja ar aicinājumu mainīt attieksmi no “palīdzības gaidīšana no malas” uz “katram pašam uzņemties atbildību par sagatavotība krīzei”, jo šāda sagatavotība vispirms ir katra paša nevis dienestu vai ierēdņu atbildība. “Ērti ir rādīt ar pirkstu uz citiem – dienestiem, ierēdņiem. Bet primāri tā ir katra paša atbildība,” uzsvēra moderators, aicinot klātesošos nozares līderus atbildēt: ko viņi praktiski darīs turpmāk, lai veicinātu nozares noturību, kas ir vienlīdz aktuāla tēma visā Ziemeļvalstu reģionā?
Nozaru pieredze: no olām līdz zivīm
Toms Auškāps (Balticovo): uzņēmums saražo vairāk nekā miljardu olu gadā – apjomu, kas sedz visu Baltijas valstu patēriņu. Auškāps uzsvēra, ka ikdienā jādomā, cik paši spējam sevi aprūpēt un pabarot, lai pietiktu spēka parūpēties arī par kādu citu – “tas ir katra mūsu mājasdarbs”. Viņš salīdzināja gatavošanos sliktākajam scenārijam ar budistu pieeju nāves apzināšanai: ja apzinies un neaizmirsti par to, dzīvot ir vieglāk, un treniņi kolektīvā rada drošības sajūtu. 2024. gada energoresursu krīzē uzņēmuma ģenerators nodrošināja kritiskās infrastruktūras darbību 3-4 dienas; lielisks treniņš bijis arī 2025. gada 8. februārī piedzīvotā Latvijas atslēgšanās no BRELL tīkla 8. februārī, jo tas lika pārbaudīt uzņēmuma praktisko sagatavotību sliktākajam scenārijam; arī nupat piedzīvotās augusta vētras laikā notika iekšējas krīzes vadības sanāksmes, lemjot, kurām ražotnes daļām pieejamo ģeneratora jaudu piešķirt, jo visai fabrikai tās nepietika. Uzņēmums attīsta arī saules enerģiju un biometāna ražošanu no mēsliem kā daļēju elektrības un siltuma ražošanas alternatīvu, taču atzina vāju posmu ķēdē – bez ārējās elektrības biometānu saražot nevar.
Mārtiņš Trons (Zemnieku saeima) atgādināja vecmāmiņas paaudzes gudrību – mājās vienmēr jābūt sērkociņiem un sālij. Covid laikā nozares NVO kopīgi secinājušas, ka Latvija spēj kādu laiku nodrošināt ar pārtiku ne tikai sevi, bet arī kaimiņu reģionu. Piegādes ķēdē pirmās nedēļas laikā izejvielu trūkuma nebūtu, taču otrajā nedēļā jau varētu pietrūkt iepakojuma materiāla, un atvērts paliek jautājums par rezerves daļām. Krīzes brīdī uzņēmumiem galvenokārt pietrūkst divu lietu – ģeneratora un sakaru. Viņš atklāja, ka jau piecus gadus normatīvajos aktos par ELFLA atbalstu iestrādāta prasība – jaunbūvētām fermām jābūt aprīkotām ar ģeneratoru, tāpēc pēdējo piecu gadu laikā būvētās fermas šo risinājumu jau var izmantot. Trons aicināja Krīzes vadības centru vairāk strādāt ar sabiedrību, lai cilvēki apzinātos nepieciešamību reaģēt uz brīdinājumiem, un uzdeva jautājumu, vai pašvaldības var vairāk veicināt vietējās pārtikas patēriņu. Vienlaikus viņš atzina neērtu patiesību: “Patrioti esam hokejā un basketbolā, bet veikalā tas beidzas” – cena joprojām ir izšķirošais pirkuma kritērijs. Vētras laikā lielie mazumtirdzniecības tīkli nestrādāja elektrības un interneta trūkuma dēļ, bet mazie lauku veikali turpināja darboties.
Jānis Meija (SIA “Fristar”, skolu ēdinātājs) uzsvēra, ka gatavība sākas ģimenē – arī nozares līderi paši nāk no ģimenes, un katram jābūt gatavam “72 stundu” somai. Kā ēdinātājam viņam kritiski svarīga ir sadarbība ar ražotāju un lauksaimnieku, jo par to jādomā mierīgā dienā, lai arī sarežģītākajā brīdī būtu ko likt uz šķīvja. Viņš norādīja arī uz nozares digitalizācijas ēnas pusi – riska scenārijā, kad zūd sakari un elektrība, var rasties situācija, kad ar virkni lauksaimnieku vienkārši nav iespējams sazināties. J. Meija dalījās ar iedvesmojošu un praktisku Valmieras pašvaldības piemēru: Valmiera ir pirmā pašvaldība Latvijā, kuras civilās aizsardzības plānā iekļauts ēdinātājs, kas apņemas nodrošināt noteiktu iedzīvotāju skaitu ar ēdināšanas pakalpojumu krīzes situācijā – pēc viņa vārdiem, milzīgs solis, kādu Latvijā vēl retais spēris; pēc viņa rīcībā esošas informācijas, līdzīgā virzienā domā arī Olaines un Mārupes novads. Vienlaikus viņš atgādināja, ka daudzus jautājumus (telpas, iepirkums) ēdinātājs viens pats nevar atrisināt bez atsaucīgas pašvaldības un sadarbības ar lauksaimniekiem. Diskusijas noslēgumā J. Meija dalījās ar praktisku, bet zīmīgu atziņu: “Ir krīzes plāns, bet nav izdrukāts. Ja nebūs elektrības, tas nedarbosies! Laiks to izdrukāt vairākos eksemplāros!” – plānam jābūt gan uzrakstītam, gan pieejamam, gan pastāvīgi uzlabotam!
Sandra Muižniece-Brasava (LBTU Pārtikas institūts) pastāstīja, ka universitāte jau vairāk nekā 20 gadus – vēl pirms šodienas krīzes izpratnes – sadarbībā ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem strādā pie ilgi uzglabājamu produktu jeb “sauso uzturdevu” izstrādes, tostarp pie tā, lai šādas devas varētu saražot no Latvijā pieejamām izejvielām. Viņa uzsvēra, ka visai pārtikas ķēdei nepieciešams kopīgi mijiedarboties, iesaistot arī augstskolas. Būtisks izaicinājums ir krājumu rotācija – pārtikas krājumi ir “iesaldēti naudas līdzekļi”, turklāt ar derīguma termiņu, un katram uzņēmumam un mājsaimniecībai jāizlemj, vai ir gatavi maksāt par šādu rezervju uzturēšanu. Tāpat S. Muižniece-Brasava atzīmēja, ka LBTU ir izstrādāts krīzes plāns un mājaslapā publicētas infografikas, un ikvienam darbiniekam jāapgūst kurss un jānokārto tests.
Lauris Apsis (zivju audzētava “Zivs uz ledus”) uzsvēra skaidras komunikācijas nozīmi – ja iedzīvotājiem laikus un vienkāršā valodā pasaka, ka pēc divām stundām nebūs ūdens un elektrības, cilvēki paspēj piepildīt ūdens krājumus un uzlādēt baterijas. Mūsdienu sabiedrība pieradusi pie komforta un pārliecības, ka par mums “kāds cits” parūpēsies; nenoteiktība rada stresu, savukārt skaidrība par gaidāmo to mazina. Viņš atgādināja, ka sabiedrības lielākās bažas ir tieši par pārtiku, un dalījās Zemessardzes pieredzē – lai cik labi ekipēts karavīrs, ja viņš nav paēdis, pēc 3-4 dienām viņš kļūst nelietojams. L. Apša pārstāvētais uzņēmums no paša pirmsākuma darbojas, balstoties uz krīzes scenārijiem, un galvenā mācība esot saglabāt skaidru prātu un nestresot, jo tieši pielāgošanās spēja ir svarīgākā īpašība krīzes situācijā.
Valsts skatījums: no anketām līdz atbalsta mehānismiem
Aleksandrs Vlads (Valsts kancelejas Krīzes vadības centrs) atklāja, ka Zemkopības ministrijas veiktā detalizētā aptauja par lielo pārtikas ražotāju gatavību krīzes apstākļiem atklājusi ļoti atšķirīgu ainu – bija uzņēmumi, kas gatavībai nav darījuši neko, un bija tādi, kas gatavi darboties līdz septiņām dienām autonomi. Pēc viņa vārdiem, tas galvenokārt ir attieksmes jautājums, jo gatavībā jāiegulda. Zemkopības ministrija šobrīd gatavo īpašu atbalstu tieši noturības stiprināšanai, taču A. Vlads atklāti atzina – kopumā civilā aizsardzība valstī līdz šim nav bijusi prioritāte, un pašlaik notiek darbs, lai izveidotu bāzes mehānismu, ar kura palīdzību uzņēmēji varētu saņemt atbalstu savas noturības stiprināšanai. Kā liecina arī L. Jansones iepriekš prezentētie dati, viens šāds mehānisms – kompetences centrs pārtikas piegāžu un ēdināšanas pakalpojumu jomā – jau ir tiesiskās izstrādes stadijā.
Krīzes plāns: jāraksta, jāatjauno un jāizdrukā
J. Vanags aicināja ikvienu klātesošo iedomāties, kā viņš aiziet līdz vietai, kur atrodas uzņēmuma krīzes plāns un kā tiktu organizēta krīzes sanāksme. Atsaucoties uz iepriekš minēto Norstat/CIREN aptaujas 21% rādītāju, viņš piebilda, ka tie ir optimistiskie skaitļi. A. Vlads to papildināja ar atziņu, ka katra nākamā krīze parāda, cik naivs bijis iepriekšējais plāns – tāpēc plāni jāpārskata pēc katras krīzes un jāveido pēc iespējas vienkāršāki, lai ikviens darbinieks, atverot sev paredzēto sadaļu, uzreiz saprastu, kas viņam jādara; iespējams, plāns nemaz nav jāglabā vienuviet, bet gan tuvāk vietai, kur tas reāli var būt vajadzīgs. T. Auškāps šo domu papildināja ar salīdzinājumu no filmu industrijas – tāpat kā labā filmā izšķirošs ir kastings, arī krīzes vadības komandas sastāvam jābūt kompaktam, bet rīcībspējīgam – tādam, kas spēj orientēties un pieņemt labus lēmumus. M. Trons atgādināja, ka pat labi izstrādātu plānu laukos var sagraut kas šķietami sīks – piemēram, nestrādājošs motorzāģis, ar ko attīrīt uz ceļa nokritušu koku.
Noslēgumā: “Latvija būs tik stipra, cik katrs no mums būs stiprs”
Diskusiju noslēdza LLKC valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Cimermaņa uzruna, kas izskanēja kā tiešs aicinājums rīkoties. “Latvija būs tik stipra, cik katrs no mums būs stiprs, jo vājākais ķēdes posms vienmēr sagrauj,” uzsvēra M. Cimermanis, piebilstot, ka viņam, trīs bērnu tēvam, joprojām ir savs kartupeļu dārziņš un pagrabs. Viņaprāt, Latvijai pietrūkst “vadība no nākotnes” – spējas savlaicīgi sagatavoties tam, kas vēl priekšā: “Pirms 10 gadiem mēs sapratām, ka mēs nonāksim tur, kur mēs esam šodien.” Viņš vērsa uzmanību arī uz publisko iepirkumu praksi, aicinot Konkurences padomi pārskatīt pieeju – ja pārtikas devu iepirkumu organizē, vadoties tikai pēc zemākās cenas, uzvarēs lētākais piedāvājums no trešajām valstīm nevis vietējais ražotājs.
M. Cimermanis atgādināja, ka Latvija spēj nodrošināt ar pārtiku ne tikai sevi, bet arī plašāku reģionu, un aicināja “mīlēt savu zemnieku” – līdzīgi kā Austrijā, kur, pēc viņa teiktā, cilvēki jūtas droši tāpēc, ka zina – viņiem ir “savs zemnieks”. Viņš minēja arī Austrijas piemēru pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā: valsts mērķtiecīgi stiprinājusi pašnodrošinājumu, atsakoties no Krievijas gāzes par labu šķeldai un izvirzot vietējo pārtiku par prioritāti. Vēsturisku paralēli viņš meklēja pirms Otrā pasaules kara: toreiz Rīgas iedzīvotājs līdz pat 70% sava budžeta tērējis pārtikai un savu zemnieku, kas viņu apgādāja, pazinis vaigā. Personiskā piezīmē M. Cimermanis atklāja, ka brīdī, kad Krievija iebruka Ukrainā, viņš ar saviem četriem brāļiem sapulcējās un vienkārši vaicāja viens otram – “iesim?” – “tad tas plāns ir skaidrs”. Viņš piebilda, ka gadījumā, ja Ukraina nebūtu apturējusi Krieviju, Latvijā šodien būtu daudz dziļāka krīze.
Foruma dalībnieki vienojās, ka bez ikdienas sagatavotības un skaidri definētas katra posma atbildības krīzes brīdī risinājumu nebūs. Stratēģiskās rezerves un nepārtrauktības risinājumi – piemēram, nepārtraukta elektroapgāde vai degvielas nodrošinājums ražotnēs – prasa papildu resursus, tādēļ vietējo ražotāju spēja izturēt krīzi vispirms balstās sabiedrības ikdienas izvēlēs. Pieejama un nopērkama pašmāju produkcija, kā arī priekšroka vietējiem ražotājiem valsts un pašvaldību publiskajos iepirkumos ir tie elementi, kas garantē noturīgu Latvijas pārtikas ķēdi arī krīzes apstākļos. To var pielīdzināt apdrošināšanai. Pat ja vietējais reizēm ir dārgāks, šī starpība būtu jāuztver kā apdrošināšana, lai stundā X, mēs būtu drošībā.
Pasākumu Valsts Kopējās lauksaimniecības politikas tīkla aktivitātes “Vietējās pārtikas noieta veicināšanas programma” ietvaros organizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) un Zemkopības ministrija.
