Lai gan ražas novākšanu šoruden būtiski ietekmē laikapstākļi un atsevišķos reģionos darbi vēl turpinās, iegūtā raža un tās kvalitāte daudzviet ir laba, atzīst Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.
Kurzemē, Zemgalē un daļā Vidzemes ražas novākšana jau ir tuvu noslēgumam, kamēr Latgalē situācija ir sarežģītāka. Ražas novākšanu apgrūtina laikapstākļi.
Taču līdz augustam – īpaši jūnijā un jūlijā – klimatiskie apstākļi ļāvuši ražai normāli attīstīties un nobriest, tādējādi daudzviet iegūti labi kvalitātes rādītāji. Arī cena ir apmierinoša.
Graudu cenas šobrīd esot pakāpušās, ko ietekmē arī ģeopolitiskā situācija. Pārtikas graudiem cena atsevišķos gadījumos sasniedzot aptuveni 240 eiro par tonnu, bet vietām tā bijusi pat virs 240 eiro, atkarībā no kvalitātes. Pārtikas graudiem tas ir maksimāli ap 240 eiro, vietām pat 244 eiro, bet pēc tam cena atkarībā no kvalitātes iet uz leju.
Vasaras kviešiem vidējā ražība šogad ir aptuveni 4–4,5 tonnas no hektāra, savukārt ziemas kvieši vidēji tiek iegūti ap 4,6 tonnām no hektāra. Labākās saimniecības spējušas sasniegt arī ievērojami augstākus rezultātus – ziemas kviešiem ražība atsevišķos laukos sasniegusi pat astoņas tonnas no hektāra.
Lauka zirņiem un pupām vidējā ražība ir ap 3,5 tonnām no hektāra, bet labākajos laukos tā sasniedz aptuveni četras tonnas. Savukārt ziemas rapša vidējā ražība ir ap 2,5 tonnām no hektāra, lai gan atsevišķi zemnieki novākuši arī līdz četrām tonnām.
Rapsis – viena no stabilākajām kultūrām
LLKC vadītājs kā vienu no ienesīgām kultūrām izceļ rapsi. “Rapsis ir viena no kultūrām, kas dod stabilu ienākumu, ar ko var rēķināties, ja klimats atļauj un netrāpās krusa vai kādi citi nelabvēlīgi laikapstākļi,” saka Mārtiņš Cimermanis.
Vienlaikus arvien būtiskāka kļūst lauksaimniecības apdrošināšana. Zemnieki, kuri savas platības ir apdrošinājuši, pēc vētrām, krusas un spēcīgas veldres var saņemt kompensācijas. Tomēr iepriekšējo divu gadu sarežģītā finansiālā situācija daudzām saimniecībām likusi samazināt izdevumus, tostarp apdrošināšanai.
Graudu audzēšanas pašizmaksa būtiski atšķiras. To ietekmē saimniecības lielums, izmantotā tehnoloģija, minerālmēslu un citu resursu iegādes cenas, kā arī sadarbība ar kooperatīviem. Aizvadītajā gadā pašizmaksa bijusi ap 200 eiro par tonnu. Savukārt šogad precīzāki aprēķini vēl top.
Būtisku ietekmi uz pašizmaksu atstāj arī degvielas cena. Tā iepriekšējā periodā būtiski pieaugusi un ietekmējusi gan graudu kaltēšanu, gan tehnikas izmantošanu laukos.
Vēl viena būtiska problēma, ko Mārtiņš Cimermanis izceļ, ir saimniecību atkarība no subsīdijām jeb tiešmaksājumiem. Viņš norāda, ka dažām saimniecībām pašreizējā peļņa rodas galvenokārt tāpēc, ka tiek saņemts atbalsts, bet, noņemot subsīdijas, saimniecības darbība būtu ar zaudējumiem.
Atsevišķos gadījumos atbalsts uz hektāru var sasniegt 160–200 eiro, turklāt bioloģiskajā lauksaimniecībā atbalsta apjoms var būt vēl lielāks.
Latvijā būtiski atšķiras zemes cenas un nomas maksa. Īpaši liela konkurence par lauksaimniecības zemi ir Zemgalē, kur nomas cenas var sasniegt 400 eiro par hektāru un pat vairāk. Savukārt Latgalē un Vidzemē zemes cenas ir ievērojami zemākas.
Viens no nākotnes lielākajiem izaicinājumiem varētu būt Ukrainas iestāšanās Eiropas Savienībā. Mārtiņš Cimermanis uzskata: “Ja Ukraina iestājas Eiropas Savienībā, un izskatās, ka uz to viss virzās, tāds subsīdiju modelis, kāds ir pašlaik, īsti palikt nevarēs. Ukraina ir milzīga valsts, un viena pati tā varētu paņemt vairāk nekā pusi no visiem Eiropas maksājumiem.”
Tāpēc Latvijas lauksaimniecībai esot jāgatavojas pārmaiņām, palielinot efektivitāti un radot lielāku pievienoto vērtību. Latvijai jābeidz eksportēt izejvielas un pēc tam importēt pārstrādātu pārtiku. Pašlaik Latvija eksportē lielāko daļu izaudzēto graudu, taču vienlaikus importē daudzus gatavus pārtikas produktus. “Ja skatāmies, ko mēs ievedam un izvedam, tad mēs gandrīz visus graudus aizvedam prom. Lielākā daļa graudu aiziet no Latvijas – ap 80%,” norāda Mārtiņš Cimermanis.
Savukārt iekšējā tirgū tiek importēti dažādi pārstrādes produkti, tostarp miltu izstrādājumi. Latvijai būtu izdevīgāk pēc iespējas vairāk produkcijas pārstrādāt pašai – nevis eksportēt graudus un pienu kā izejvielu, bet radīt produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Latvijā ļoti liela daļa ikdienā patērētās pārtikas ir importēta. Aptuveni 73% ikdienā patērētās pārtikas Latvijā ir importēta, bet tikai 27% veido vietējā pārstrāde un ražošana.
Tikmēr tradicionālo kultūru – kartupeļu, biešu un citu dārzeņu – platības Latvijā turpina samazināties. Mārtiņš Cimermanis norāda, ka Latvijā ir periods, kad vietējās izcelsmes dārzeņu tirgū nepietiek: “Mums ir divi mēneši, kad reāli pietrūkst vietējo dārzeņu.” Viņš kritizē situāciju, kurā lielās pārtikas veikalu ķēdes nereti izvēlas ievest burkānus, kartupeļus un citus dārzeņus no citām valstīm, lai gan arī Latvijas zemnieki šādu produkciju varētu nodrošināt. Latvijā trūkstot pietiekami spēcīgu dārzeņu audzētāju kooperatīvu, kas spētu vienoties ar lielajiem mazumtirdzniecības tīkliem par apjomīgu un stabilu piegādi.
Savukārt graudkopībā situācija ir pretēja – kooperācija, tirgi un pārdošanas sistēmas ir vairāk attīstītas, tādēļ zemniekiem graudus audzēt ir vienkāršāk un ekonomiski prognozējamāk. Nozīmīgs nākotnes attīstības virziens varētu būt zirņu audzēšana. Jelgavā tiek veidota zirņu pārstrādes rūpnīca, kas varētu palielināt pieprasījumu pēc vietējā ražojuma. Tas varētu veicināt arī zirņu platību palielināšanos Latvijā.
Latvijas lauksaimniecībā absolūti dominējošās kultūras ir kvieši un rapsis. Vērojams arī auzu platību pieaugums. To sekmē pārstrādes uzņēmumu iespējas iepirkt auzas. Mārtiņš Cimermanis kā piemēru min Dobeles dzirnavnieku, kas spēj šo produkciju pārstrādāt.
Nesenā vētra lauksaimniecībai radīja gan tiešus zaudējumus, gan atklāja virkni problēmu. Īpaši smagi tika skartas saimniecības, kurām vētras dēļ pārtrūka elektroapgāde. Piena lopkopībā tas nozīmēja, ka atsevišķos gadījumos nebija iespējams slaukt un uzglabāt vai nodot pienu pārstrādei.
Vētrā cieta arī augkopības saimniecības – laukos bija veldre, bojāti augi, un ražas novākšana kļuva sarežģītāka. Taču viena no būtiskākajām mācībām bijusi saimniecību gatavība elektroapgādes pārtraukumiem. 68% zemnieku nebija strāvas aizvietotāju.
