Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālisti veikuši aprēķinus par piena pašizmaksu demonstrējumos un interešu grupās iesaistītajās piena lopkopības saimniecībās, salīdzinot saimnieciskās darbības rezultātus no 2020. gada līdz 2024. gadam.
LLKC lopkopības demonstrējumos un interešu grupās šajā periodā bija iesaistītās 10 saimniecības 2020. gadā, 8 saimniecības 2021. gadā, 22 saimniecības 2022. gadā un 21 saimniecība 2023. un 2024. gadā.
Veicot datu analīzi, saimniecības ir sadalītas divās grupās pēc slaucamo govju skaita:
No 2022. gada datus sāka sniegt arī LLKC organizēto interešu grupu dalībnieku saimniecības, tādēļ datu sniedzēju skaits ir palielinājies.
2024. gadā 1. grupas saimniecību kopas vidējais slaucamo govju skaits ir bijis 66 govis ar vidējo ražību 9488 kg piena gadā no govs un kopējo izslaukumu 626 181 kg gadā. 2. grupas saimniecību kopas vidējais rādītājs ir 798 slaucamās govis ar ražību 10904 kg gadā no govs un kopējo izslaukumu 8 701 645 kg piena gadā.
Divas no saimniecībām par slaukšanas sistēmu izmanto karuseli, deviņās ir piena vads, vienai ir slaukšanas zāle, septiņās saimniecībās ir uzstādīts robots un divās saimniecībās slaukšana notiek kannās. 10 saimniecībās govis netiek piesietas, bet 11 tiek izmantota piesietā turēšana. 11 saimniecībās govis neiet ganībās, bet 10 saimniecībās tās tiek ganītas.
Aprēķinu veikšanai izmantoti saimniecību sniegtie grāmatvedības un saimniekošanas dati, iekļaujot pašu saimnieku vērtējumu par izmaksu sadalījumu starp piena lopkopību un pārējo saimniecisko darbību. Šo datu avots ir demonstrējumos un interešu grupu iesaistīto saimniecību dati, tie neatspoguļo visu Latvijas piena lopkopības saimniecību datus, taču arī šāds datu daudzums sniedz iespēju novērot piena lopkopības tendences. Saimniecību grupu dati ir iegūti, aprēķinot vidējos svērtos rādītājus no individuālo saimniecību datiem, par svaru izmantojot katras saimniecības kopējo piena izslaukumu.
1. attēls. Saimniecību vidējie ieņēmumi (eiro) un vidējais izslaukums (kg) uz 1 govi gadā no 2020. līdz 2024. gadam un vidēji 5 gadu periodā
1.attēlā parādīta vidējā ražība un ieņēmumi uz 1 govi piecu gadu periodā un perioda vidējais rādītājs. Ieņēmumi 1. grupas saimniecībām 2024. gadā ir pieauguši par 25 % salīdzinājumā ar 2023. gadu un ir virs piecu gadu vidējā rādītāja. Ieņēmumu kāpums 2021. un 2022. gadā, gan arī 2024. gadā ir saistīts ar piena cenas pieaugumu. Kopumā piecu gadu periodā ieņēmumi uz 1 slaucamo govi 1. grupas saimniecībās ir pieauguši par 68 %, lai gan izslaukums nav ievērojami mainījies.
Arī 2. grupas saimniecību ieņēmumi 2024. gadā ir palielinājušies salīdzinājumā ar 2023. gadu. Tāpat kā 1. grupas saimniecībām, arī 2. grupas saimniecību piena realizācijas cena ir pieaugusi. Grupas vidējā ražība no govs piecu gadu periodā nav ievērojami mainījusies. Piecu gadu griezumā 2. grupas saimniecībām ieņēmumi uz 1 slaucamo govi ir palielinājušies par 64 %.
Jāpiebilst, ka 2021. un 2022. gada rezultātus varētu būt ietekmējusi pandēmija un Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Redzams, ka 2023. gadā tirgus ir adaptējies un piena cena kritusies salīdzinājumā ar 2022. gadu. Savukārt 2024. gadā piena iepirkumu cenas paaugstinājās saistībā ar piena pieprasījuma pieaugumu pasaules tirgos. Abu grupu saimniecību vienas govs piena ražība piecu gadu periodā praktiski nav pieaugusi (1,4 % 1. grupas saimniecībām un -4,3 % 2. grupas saimniecībām). Pieaugums bijis vērojams 2021. gadā pret 2020. gadu, kuram sekoja ražības kritums gan 2022., gan 2023. gadā. Lai gan nevar izslēgt, ka rādītājs mainījies, mainoties datu sniedzēju saimniecību sastāvam, ticams, ka saimnieki bijuši spiesti pielāgot ražošanu lopbarības sagatavošanai nepieciešamo mēslošanas līdzekļu sadārdzinājumam un grūtākai pieejamībai, kā arī pirktās lopbarības cenu pieaugumam. Mainoties lopbarības daudzumam un kvalitātei, ir mainījies arī vidējais izslaukums no dzīvnieka gadā.
Kā redzams 2. attēlā, pārraudzībā esošajos ganāmpulkos ir vērojams izslaukuma pieaugums visu piecu gadu periodā. Tas sastāda 1185 kg jeb 14,5 % pieaugumu no 2020. līdz 2024. gadam.
2.attēls.Piena pārraudzībā esošo saimniecību izslaukums (kg) uz 1 govi gadā no 2020. līdz 2024. gadam (avots: LDC, https://registri.ldc.gov.lv/lv/parraudziba)
2020. gadā ieņēmumu starpība starp 2. un 1. grupas saimniecībām bija 1020 eiro (37 %) uz govi un izslaukuma starpība bija 2038 kg (22 %). 2024. gadā šīs starpības ir 1545 eiro (33 %) un 1416 kg (15 %) uz 1 govi. Jāpiebilst, ka 2021. gadā starpība ieņēmumos bijusi 27 % pie 17 % starpības izslaukumā. Tas apliecina, ka tad, kad piena pārstrādē ir lielāks pieprasījums pēc piena un cena ir augstāka, tā tiek paaugstināta arī mazajām saimniecībām, taču tad, kad pieprasījums nav tik augsts, piena realizācijas cena ievērojami vairāk krītas tieši mazajām saimniecībām. Tas ir tiešā veidā saistīts ar to, ka mazajām saimniecībām ar nelielo piena apjomu ir daudz zemāks tirgus spēks un spēja ietekmēt piena cenu. Tāpēc saimniecībām, īpaši mazajām, būtu ieteicams pievienoties kooperatīviem, lai kopā ar citām saimniecībām iegūtu lielāku tirgus spēku un spēju ietekmēt sava saražotā piena cenu.
Taču jāpiebilst, ka pašizmaksas samazināšanā lielāka nozīme ir izslaukumam no dzīvnieka, nevis dzīvnieku skaitam. Savukārt izslaukumu ietekmē govs šķirnes un ģenētiskās īpašības un govs dzīves apstākļi – barības kvalitāte, klimats kūtī un citi labturības apstākļi.
Lai analizētu saimniecības darbību, vadītājiem vajag apzināties, kādas ir piena ražošanas izmaksas un iespējamā piena realizācijas cena. Šo rādītāju attiecība parāda iespējas nopelnīt ar piena ražošanu un piena pašizmaksa sniedz iespēju salīdzināt piena ražošanas efektivitāti pa gadiem un starp saimniecībām.
3. attēls. Analīzē iesaistīto piensaimniecību 1 kg piena pašizmaksa un realizācijas cena no 2020. līdz 2024. gadam un vidēji 5 gadu periodā
3. attēlā redzams, ka viszemākā piena realizācijas cena bijusi 2020. gadā, kad tā bijusi zemākā pēdējo piecu gadu periodā – 0,271 eiro/kg 1. grupas saimniecībām un 0,275 eiro/kg 2. grupas saimniecībām. Taču 2021. un 2022. gadā ir novērojams cenas pieaugums abu grupu saimniecībām, kam sekojis ievērojams kritums 2023. gadā un pēc tam pieaugums 2024. gadā.
4. attēls. Analīzē iesaistīto piensaimniecību 1 kg piena realizācijas cenas starpība starp 2. un 1. grupas saimniecībām no 2020. līdz 2024. gadam
Tā kā lielākās saimniecības var saražot lielāku piena daudzumu, piena iepircējiem samazinās loģistikas un administratīvās izmaksas uz iepirktā piena kilogramu un līdz ar to viņi var atļauties maksāt augstāku cenu. Tāpat lielajām saimniecībām ir lielāks tirgus spēks un piena iepircējiem jāņem vērā viņu prasības, lai nezaudētu piena piegādātājus. Savukārt mazākās saimniecības realizē mazāku apjomu, līdz ar to iepircējiem jāplāno braucieni, lai varētu savākt pienu no vairākām saimniecībām vienā braucienā, un sadarbība ar katru saimniecību prasa papildu administratīvos resursus. Iepircējiem šīs izmaksas jākompensē, pazeminot cenu. Tāpat mazākajām saimniecībām ir daudz mazākas iespējas ietekmēt cenu. Kā jau minēts iepriekš, viens no veidiem, kā mazākajām saimniecībām paaugstināt savu piena realizācijas cenu, ir apvienoties savā starpā un ar kopā saražoto piena apjomu iegūt lielāku tirgus spēku. Tas nozīmē stāšanos kooperatīvā.
2020. gadā starpība starp abu grupu piena realizācijas cenu bija tuvu nullei, 2023. gadā cenas starpība bija jau 2,4 centi uz 1 kg piena, 2024. gadā tā saglabājās tādā pašā līmenī. Cenas starpības izmaiņas var skaidrot ar piena tirgus svārstībām, kad pie augošā pieprasījuma pēc piena, kas iepircējiem liek meklēt papildu ražotājus un konkurēt savā starpā ar cenu, arī mazajām saimniecībām ir iespēja realizēt savu produkciju par augstāku cenu. Taču mazās saimniecības arī ir tās, kuras pirmās izjūt piena iepirkuma cenu kritumu.
Piena pašizmaksa 1. grupas saimniecībām pēdējo piecu gadu periodā ir svārstījusies 0,17 eiro/kg robežās, un ir bijusi ar stabilu tendenci katru gadu palielināties. Lielā mērā tas ir skaidrojams ar ražošanas resursu un izejvielu cenu kāpumu (7. attēls).
2. grupas saimniecībām piena pašizmaksas izmaiņas bijušas diezgan nevienmērīgas, piecu gadu periodā mainoties 0,11 eiro/kg amplitūdā. 2022. gadā lielās saimniecības ir spējušas optimizēt ražošanu un samazināt savu piena pašizmaksu līdz 0,35 eiro/kg, taču 2023. gadā ir ticis sasniegts pēdējo piecu gadu augstākais rādītājs 0,47 eiro/kg (+34 % pret 2022. gadu). Tomēr 2024. gadā lielās saimniecības atkal ir spējušas efektivizēt ražošanu un samazināt pašizmaksu līdz 0,45 eiro/kg. Pašizmaksas rezultātu ietekmē dzīvnieku ražība saimniecībā un, jo lielāks izslaukums, jo zemāka ir pašizmaksa.
Vidējā starpība starp piena pašizmaksu un iepirkuma cenu piecu gadu periodā ir bijusi 0,03 eiro/kg 1. grupas saimniecībām un 0,04 eiro/kg 2. grupas saimniecībām. 2022. gadā piena realizācijas cena ir pārsniegusi piena ražošanas pašizmaksu par 9 centiem uz 1 kg piena. Tas nozīmē, ka 2022. gadā pirmās grupas saimniecības varēja nosegt savas izmaksas ar piena realizācijas ieņēmumiem. Otrās grupas saimniecībām 2022. gads ir bijis veiksmīgs, jo cena ir pārsniegusi pašizmaksu par 14 centiem uz 1 kg piena. Taču šāda tendence nav turpinājusies 2023. un 2024. gadā, kad pašizmaksa abu grupu saimniecībām bijusi augstāka par piena realizācijas cenu.
Piecu gadu periodā piena iepirkuma cena 1. grupas saimniecībām ir svārstījusies 0,21 eiro/kg robežās, 2. grupas saimniecībām šī amplitūda ir 0,22 eiro/kg. Te gan jāatzīmē, ka šo amplitūdu ietekmēja neraksturīgi augstās piena iepirkumu cenas 2022. gadā.
Gados, kad piena cena ir augstāka, saimniecībām jāizmanto labie tirgus apstākļi un jāveido uzkrājumi vai jāveic saprātīgas investīcijas, lai tās būtu gatavas laikam, kad piena pašizmaksa ir augstāka par piena cenu, un jācenšas samazināt piena pašizmaksu, tiecoties paaugstināt ražošanas apjomus un samazināt izmaksas.
Lai veiktu darbības piena pašizmaksas optimizēšanai, saimniecības vadītājam jāzina ne tikai pašizmaksa, bet arī to veidojošo izmaksu pozīcijas un to īpatsvars izmaksu struktūrā.
5. attēls. 1. grupas saimniecību 1 kg piena pašizmaksas struktūra 2024. gadā, %
1. grupas saimniecībām lielāko izmaksu īpatsvaru veido pirktās lopbarības izmaksas (25 %), pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas (13 %), darba algas un ar tām saistītie maksājumi (16 %), pamatlīdzekļu nolietojums (14 %). Salīdzinot ar 2023. gadu, nedaudz palielinājusies pirktās barības daļa (2023. gadā 21 %) un samazinājies pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksu īpatsvars (2023. gadā 17 %), nav mainījusies pamatlīdzekļu nolietojama daļa (14 % 2023. gadā), ir palielinājusies darbaspēka izmaksu daļa (12 % 2023. gadā).
6. attēls. 2. grupas saimniecību 1 kg piena pašizmaksas struktūra 2024. gadā, %
Savukārt 2. grupas saimniecībām lielākās izmaksu pozīcijas ir pirktā lopbarība (27 %), darba algas un ar tām saistītie maksājumi (19 %), pamatlīdzekļu nolietojums (14 %) un pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas (16 %). 2023. gadā šis īpatsvars bija 32 % pirktā lopbarība, 17 % algas un saistītie maksājumi, 13 % nolietojums un 21 % pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas.
Redzams, ka 2. grupas saimniecībās 2024. gadā samazinājusies pirktās lopbarības daļa, kas ir saistīts ar graudu cenu samazinājumu, toties ir redzama stabila tendence paaugstināties darbaspēka izmaksām.
Lai efektivizētu savu piena ražošanu, saimniecībām jākoncentrējas uz lielākajām izmaksu pozīcijām. Protams, jebkuriem pasākumiem (gan taupības, gan investīciju) jābūt rūpīgi izsvērtiem un jāsaprot, vai plānotais ietaupījums neietekmēs dzīvnieku labturības apstākļus, kas varētu rezultēties izslaukuma, govju mūža garuma samazinājumā u.tml. Tāpat jāizsver, vai plānotās investīcijas dos ietaupījumu ilgtermiņā vai pietiekamu govju ražības pieaugumu, lai uzskatītu tās par ekonomiski pamatotām.
Divas no četrām lielākajām izmaksu pozīcijām abu grupu saimniecībām ir pirktās lopbarības iegāde un pašražotās lopbarības sagatavošanas izmaksas.
7. attēls. 1. un 2. grupas saimniecību pirktās un pašražotās lopbarības izmaksas uz 1 kg piena (eiro) no 2020. līdz 2024. gadam un vidēji 5 gadu periodā
Pirmās grupas saimniecībām 2024. gadā salīdzinājumā ar 2023. gadu ir nedaudz samazinājušās pašražotās lopbarības izmaksas, bet pieaugušas pirktās lopbarības izmaksas. Otrās grupas saimniecībām 2024. gadā ir samazinājušās gan pirktās lopbarības izmaksas, gan pašražotās barības sagatavošanas izmaksas. 2022. gada izmaksu kāpums ir saistīts ar tirgus situāciju, kad izejvielas kļuva dārgākas un grūtāk pieejamas, bet 2023. gada augstās izmaksas saistītas ar sausumu un to, ka saimnieki ir mēģinājuši palielināt pašražotās lopbarības īpatsvaru, lai mazinātu riskus, kam pakļauta pirktā lopbarība – augstas cenas un ierobežota pieejamība. Savukārt 2024. gadā samazinājās graudu cenas un stabilizējās ražošanas resursu cenas, kas lielajām saimniecībām ir devis iespēju optimizēt šīs izmaksu pozīcijas.
8. attēls. 1. grupas saimniecību pamatlīdzekļu nolietojuma, darba algu izmaksas (eiro/kg), 1 stundas darbaspēka izmaksas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (eiro) (avots: csb.gov.lv) no 2020. līdz 2024. gadam un vidēji 5 gadu periodā
Vēl viena būtiska piena saimniecību izmaksu pozīcija ir darbinieku algas un ar tām saistītie maksājumi. Kā redzams 8. attēlā, piecu gadu periodā darbinieku algu izmaksas ir palielinājušas no 2020. gada līdz 2022. gadam un 2023. gadā ir piedzīvojušas nelielu samazinājumu salīdzinājumā ar 2022. gadu. Visticamāk, tas saistīts ar to, ka, samazinoties piena iepirkuma cenai, saimniecības ir optimizējušas arī ražošanu, samazinot algoto darbinieku nodarbināšanu, iespējams, vairāk pienākumu atstājot ģimenes darbaspēka pārziņā, kas bieži vien netiek uzskaitīts. Tomēr 2024. gadā atkal ir vērojams darbaspēka izmaksu kāpums.
Kā redzams 8. attēlā, pamatlīdzekļu amortizācijas izmaksas 1. grupas saimniecībām nav bijušas stabilas piecu gadu periodā. Tik straujš kritums kā 2021. gadā ir uzskatāms par anomāliju, uz ko norāda arī straujais pieaugums 2022. un 2023. gadā, salīdzinot ar 2021. gadu. Visticamāk, tas ir skaidrojams ar datus sniegušo saimniecību kopas izmaiņām. Tomēr piecu gadu vidējais rādītājs liecina, ka 6 centi no katra saražotā piena kilograma pašizmaksas ir tieši pamatlīdzekļu amortizācija. Šeit jāpiebilst, ka saimniecībām jāveic investīcijas gan dzīvnieku labturībā, gan saimniecību efektivitātē, tomēr vienmēr jāizsver investīciju samērīgums ar ražošanas kapacitāti, spēju nosegt izmaksas (amortizācija un arī kredīta vai līzinga maksājumi) un investīciju ietekmi uz ražošanu.
9. attēls. 2. grupas saimniecību pamatlīdzekļu nolietojuma, darba algu izmaksas (eiro/kg), 1 stundas darbaspēka izmaksas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (eiro) (avots: csb.gov.lv) no 2020. līdz 2024. gadam un vidēji 5 gadu periodā
Otrās grupas saimniecībām piecu gadu periodā augstākās amortizācijas izmaksas bija 2023. gadā. Šī rādītāja svārstības attēlo to, ka saimniecības ik gadu investē lielākos vai mazākos pamatlīdzekļos, tāpat mainīgs no gada uz gadu ir izslaukums, kas arī atspoguļojas rezultātos. Piecu gadu vidējais rādītājs ir 6 centi uz saražotā piena kilogramu.
Darbaspēka izmaksas uz saražotā piena kilogramu 2. grupas saimniecībām 2024. gadā ir nedaudz samazinājušās. Tas saistīts ar to, ka saimniecības veic modernizāciju, kas ļauj samazināt darbaspēka patēriņu.
8. un 9. attēlā ir redzams, ka saskaņā ar csb.gov.lv datiem piecu gadu periodā 1 stundas bruto darba samaksa lauksaimniecībā ir pieaugusi no 6,92 eiro 2020. gadā uz 9,7 eiro 2024. gadā (pieaugums 40 %). Tiek prognozēts, ka darba samaksa nākotnē tikai palielināsies, tāpēc darbinieku nodarbināšana ar maksimālu efektivitāti ir jautājums, kuram saimniecībām būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.
Viens no svarīgākajām dzīvnieku ražības priekšnoteikumiem ir veselība. Lai uzturētu dzīvnieku veselību ganāmpulkā, samazinātu saslimšanas riskus un infekciju izplatīšanos, jāārstē slimie dzīvnieki, tie jānorobežo no pārējā ganāmpulka un jāveic dažādi profilaktiskie un preventīvie pasākumi saslimstības novēršanai. Visi šie darbi tiek iekļauti veterinārajās izmaksās. Lai arī veterināro izmaksu īpatsvars nav no lielākajām izmaksu struktūrā, to tiešais un netiešais efekts uz ieņēmumiem un izmaksām ir ļoti augsts. Veselā ganāmpulkā nav jāveic piespiedu brāķēšana, nav jālieto papildu medikamenti (un arī pakalpojumi) un veselas govis ilgtermiņā dod vairāk piena.
10. attēlā ir parādīts analīzē iesaistīto saimniecību izslaukums no 1 govs un veterinārās izmaksas uz 1 govi. Grafikā ir redzams, ka veterinārās izmaksas vairumā gadījumu korelē ar izslaukumu no govs. Taču domājams, ka, ja saimnieks tiecas uz lielāku ražību, viņš ne tikai parūpējas par govju veselību un nepieciešamajiem profilaktiskajiem veselības pasākumiem, bet arī par lopbarības kvalitāti, klimatu un citiem labturības nosacījumiem.
1. grupas saimniecībām veterinārās izmaksas 2024. gadā bijušas vidēji 101 eiro, 2. grupas saimniecībām šis rādītājs bijis 134 eiro uz slaucamo govi. Kopumā arī veterinārajām izmaksām ir tendence palielināties, jo pieaug gan medikamentu, gan pakalpojumu cenas.
Salīdzinot abu grupu saimniecības pēc realizētā piena īpatsvara 2024. gadā, varam redzēt, ka 1. grupai tas ir par 3 % zemāks nekā otrajai. Līdz ar to 1. grupas saimniecības saņem mazākus ieņēmumus, lai gan ir patērēti resursi arī nerealizētā piena saražošanai. Savukārt 2. grupas saimniecībām ir augstāki ieņēmumi un efektīvāka piena realizācija.
Pēdējo piecu gadu laikā pasaule ir piedzīvojusi divus būtiskus satricinājumus, kas ievērojami ietekmējuši gan patērētāju paradumus, gan uzņēmēju rīcību. Šajā periodā abu grupu saimniecībām 2022. gadā bija raksturīgs ievērojams ieņēmumu pieaugums, kam 2023. gadā sekoja kritums. Tomēr 2024. gadā ieņēmumu līmenis abās grupās pārsniedza piecu gadu vidējo rādītāju, kas liecina par zināmu nozares atgūšanos. Piena cenas pieaugums lielā mērā ir saistīts ar dzīvnieku skaita samazināšanos pēdējo gadu laikā, jo daudzas mazās saimniecības izbeidz savu darbību, vai arī saimniecības pārstrukturizē savu ražošanu un pievēršas citām nozarēm.
Vienlaikus jāuzsver, ka piena ražošanas pašizmaksa 2024. gadā saglabājās augsta, salīdzinot ar 2023. gadu. Šī tendence vēlreiz apliecina, ka piena tirgus ir ļoti svārstīgs un to ietekmē plašs faktoru spektrs: ģeopolitiskā situācija, patērētāju uzvedības maiņa, globālās izejvielu cenas un arī klimatiskie apstākļi, kas ietekmē ražas, lopbarību un enerģijas izmaksas.
Šādos apstākļos saimniecību noturībai arvien svarīgāka kļūst stratēģiska plānošana un risku vadība. Ieteicams veidot finanšu rezerves laikā, kad tirgus apstākļi ir labvēlīgi, lai būtu iespējams segt zaudējumus vai ieguldīt attīstībā krīzes situācijās. Uzkrājumi var kalpot kā drošības spilvens, kas pasargā no negaidītiem izdevumiem vai cenu krituma.
Pirms investīciju veikšanas jāveic rūpīga to izsvēršana – vai konkrētais ieguldījums nesīs gaidīto rezultātu, vai tas būs ekonomiski pamatots, un vai attiecīgā jauda tiks pietiekami efektīvi izmantota. Ilgtspējīgas saimniekošanas pamatā ir nevis maksimāla izaugsme, bet optimāla efektivitāte, kas pielāgota konkrētās saimniecības resursiem un tirgus iespējām.
Svarīgi arī pēc iespējas vairāk barības saražot saimniecībā uz vietas, tādējādi mazinot atkarību no starptautisko tirgu ietekmes uz izejvielu cenām. Šāda pašpietiekamība ne tikai palīdz stabilizēt pašizmaksu, bet arī uzlabo ražošanas pārskatāmību un kontroli.
Trešais attēls liecina par izteiktu tendenci: samazinoties pieprasījumam, cenas krītas, un visvairāk tas skar tieši mazākās saimniecības. Šīm saimniecībām bieži vien trūkst tirgus spēka, lai ietekmētu cenas, un tās ir spiestas pieņemt iepircēju noteiktos nosacījumus. Savukārt lielāki piena ražotāji, kas nodrošina lielu un stabilu apjomu, bieži vien var diktēt izdevīgākus sadarbības noteikumus.
Tādēļ mazajām saimniecībām ieteicams veidot kooperācijas vai pievienoties jau esošām, lai kopējā apjoma dēļ kļūtu konkurētspējīgākas. Efektīva sadarbība ļauj iegūt labākas cenas, piekļuvi uzglabāšanas un pārstrādes jaudām, kā arī mazināt atsevišķu saimniecību ievainojamību.
2022. gads bija vienīgais pēdējo piecu gadu laikā, kad piena realizācijas cena pārsniedza ražošanas pašizmaksu. Tas bija izņēmuma gads, kas uzskatāms par veiksmīgu, taču tā nav ilgtermiņa norma. 2023. un 2024. gadā šī pozitīvā tendence nav turpinājusies. Latvijas piena ražotājiem joprojām ir salīdzinoši zems tirgus spēks, kas nozīmē, ka viņi ir starp pirmajiem Eiropā, kas izjūt negatīvas globālās tirgus svārstības.
Lai piena saimniecības darbotos ilgtspējīgi, būtiski ir tiekties uz to, lai realizācijas ieņēmumi segtu vismaz pamatražošanas izmaksas. Tas mazinātu atkarību no valsts atbalsta, kurš būtu izmantojams nevis ikdienas izdevumu segšanai, bet mērķtiecīgai saimniecības modernizācijai. Tādējādi arī atbalsta mehānismu izmaiņu gadījumā saimniecību izdzīvošana nebūtu apdraudēta.
Ņemot vērā pēdējo gadu straujās izmaiņas gan izejvielu, gan realizācijas tirgos, saimniecībām jāievēro piesardzība, paplašinot darbību vai veicot būtiskas investīcijas. Maksimāla izmaksu optimizācija, īpaši samazinot pirktās lopbarības īpatsvaru un aizvietojot to ar pašražotu, ir solis ceļā uz lielāku finansiālo stabilitāti. Reālistiska plānošana, uz datiem balstīti lēmumi un sadarbība būs būtiski faktori nākotnes izaicinājumu pārvarēšanā.
Piezīme. Ja lasītājs ir ieinteresēts piedalīties savas saimniecības datu sniegšanā šādai analīzei un saņemt atgriezenisko saiti par saviem datiem kopā ar salīdzinājumu ar citu saimniecību rādītājiem, lūdzu, sazinieties pa e-pastu santa.pavila@llkc.lv
