Riski, kas veidojas, ja organiskie atkritumi netiek pareizi apsaimniekoti
* Organiskie resursi var piesārņot apkārtējo vidi. Visspilgtākais piemērs, protams, ir kūtsmēsli, kuri kā piesārņošanas faktors var būt jau no to rašanās brīža un līdz brīdim, kad tie tiek iestrādāti augsnē, un arī tad vēl ir iespējama augsnes un ūdeņu piesārņošana. Šis ir ļoti smagi risināms jautājums, jo vienmēr ir bijusi liela lauksaimnieku pretestība pret kūtsmēslu krātuvju izbūvi, lai mazinātu piesārņošanas riskus. Ir atšķirības starp cietajiem un šķidrajiem kūtsmēsliem. Abiem ir liela ietekme uz visu ūdens hidroloģisko režīmu, jo ūdeņi ir savā starpā saistīti, tādēļ, pat maziem piesārņošanas avotiem apvienojoties, nonākot kopējā ūdens notecē, nodarītais kaitējums var izrādīties gana nozīmīgs. Sadaloties citiem organiskajiem materiāliem, var gaisā izplatīties nelabas smakas.
* Finanšu aspekts ir viens no iespaidīgākajiem, bet vienlaikus arī grūti saprotams. Protams, te atkal pirmajā vietā ir kūtsmēsli, jo no tiem prom aiztek vircas tērcīte, aiztek augiem tik vajadzīgās barības vielas. Tādā veidā būtiski negatīvi tiek mazināta kūtsmēslu naudiskā vērtība. Rezultātā barības vielu deficīts tiek likvidēts, iepērkot mēslošanas līdzekļus ārpus saimniecības. Būtībā jebkurš organiskās izcelsmes resurss ir novērtējams naudā. Atstāti bez apsaimniekošanas, tie rada zaudējumus, kas citkārt tiktu pārvērsti vērtīgā mēslojumā. Tie ir būtiski resursi, kas saimniecībās palīdz ietaupīt salīdzinoši ievērojamas naudas summas.
* Nezāļu, slimību, kaitēkļu un grauzēju riski – organiskie atkritumi, atstāti bez ievērības, vairāk vai mazāk ir saistīti ar visiem šiem riskiem. Nezāles augs visur tur, kur likteņa varā ir pamesti kūtsmēsli, tas ir tāpēc, ka nezāļu sēklas, izejot cauri mājdzīvnieku gremošanas traktam, nezaudē dīgtspēju, tāpēc tās tik bagātīgi sadīgst uz kūtsmēslu kaudzēm. Agrāk vai vēlāk tas notiks arī uz citiem organiskās izcelsmes materiāliem. Rezultātā kūtsmēsli bieži tiek piesārņoti ar ievērojamu jaunu sēklu porciju daudzumu. Dažādu augu slimību izplatīšanās riski ir ārkārtīgi augsti tādām kultūrām kā kartupeļi, augļi un dārzeņi, dažkārt arī ogām. Visbiežāk tas var notikt gadījumos, kad šie resursi nav novērtēti un tiek izgāzti ārpus noliktavām. Tie varbūt gan nestandarta dārzeņi un kartupeļu bumbuļi, gan bieži vien arī bojātie. To sadalīšanās process apkārtējā vidē bieži vien ir saistīts ar dažādām puvēm, kā sēnīšu, tā baktēriju izraisītām. Tas var radīt inficēšanās draudus tuvumā esošiem dārzeņu un kartupeļu laukiem. Līdzīgi ir ar kaitēkļu izplatīšanās riskiem. Abi šie riski var rasties vienlaikus, vai vispirms kaitēkļu invāzija un pēc tam slimības. Spilgts piemērs ir kartupeļu lapgrauža izplatīšanās iespējas, sadīgstot izmestajiem kartupeļu bumbuļiem, veidojoties lakstiem, tie var pievilināt kartupeļu lapgrauža vaboles, tās var vienlaikus kļūt par draudu arī lielākiem kartupeļu laukiem. Atsevišķs stāsts ir grauzēji, kam šādi izmesti organiskie materiāli varbūt gan kā tiešā barības bāze, gan kā mājvieta, kur dzīvot un vairoties, tad tas var kļūt par reālu draudu visai saimniecībai. Tātad resursi tiek iznīcināti, nedodot iespēju radīt mēslojumu. Ņemot vērā, cik daudz grauzēju var izplatīt dažādus parazītus, asinssūcējus un slimības, kas var būt bīstamas ne tikai mājlopiem un mājputniem, bet pašiem cilvēkiem, tad šo risku novēršana ir ļoti būtiska.
* Saimniecības ilgtspējas vājināšanās. Neefektīva organisko resursu izmantošana nenodrošina saimniecības ilgtspēju. Piesārņojuma riski netiek mazināti. Iekšējie resursi tiek izmantoti vāji. Izdzīvošanas iespējas tikai no saviem resursiem ir minimālas. Saimniecību arvien vairāk ietekmē mainīgie klimatiskie apstākļi, kas izpaužas konkrētos meteoroloģiskajos apstākļos. Noteikti ir jāpiemin šī gada ilgstošie nokrišņi, kas ar īsiem pārtraukumiem ir izpaudušies nu jau trīs gadalaiku periodā, radot vienu no slapjākajiem gadiem novērojumu vēsturē.
* Vāja barības vielu izmantošanās, nenodrošinot iespējas augsnei saņemt būtiskākos augu barības elementus un nepaaugstinot augsnes organisko vielu, tajā skaitā dzīvā humusa saturu, nav iespējama laba augsnes pārvaldība, kur kā rezultāts ir uzlaboti augsnes raksturojošie – fizikālie, ķīmiskie un bioloģiskie rādītāji. Augsnes auglības un veselības jautājums Latvijā ir ļoti aktuāls gandrīz jebkurā saimniecībā neatkarīgi no tās lieluma, specializācijas, nozares un ģeogrāfiskā novietojuma.
* Vāja augsni degradējošo elementu pārvaldība – ilgtermiņā paaugstinās augsnes noārdīšanās riski. Augsnei mazinās pretošanās spējas dažādiem degradējošiem procesiem, notiek fizikāla tās agregātu noārdīšana, augsni saputekļojot, kā rezultātā kā vējš, tā ūdens to var aizpūst un aizskalot prom. Šo procesu rezultātā zaudēto augsni tiešā veidā atgriezt atpakaļ lauksaimnieciskajā darbībā vairs nav iespējams. Tāda augsne var pasliktināt pašu saimnieku veselības stāvokli, jo putekļi, kas pacelti kopā ar dažādu pesticīdu atliekvielām, var būt nopietns alergēns, radot saslimšanas riskus.
* Vāja bioloģiskā daudzveidība – ja apritē netiek iesaistīti dažādi organiskie atkritumi, to sadalīšanā nav iespēja piedalīties dažādiem mikroorganismiem, kuri, sajaucot dažādus materiālus, bagātīgi var vairoties. Viens no saimniecības ilgtermiņa pastāvēšanas stūrakmeņiem ir tieši bioloģiskās daudzveidības veicināšana. Saimniecībās nepiešķir lielu nozīmi tieši sīko organismu, vēl mazāk tieši mikroorganismu pavairošanas iespējām, taču tieši tur sakņojas lieliskās iespējas saimniecībā produktīvi strādāt šajā virzienā. Kur veidojas bagātīga mikrobioma, pamazām izveidosies pa barības ķēdi uz priekšu arī pārējie dzīvie organismi. Tieši aerobā kompostēšana to var ļoti veicināt. Savukārt otra puse šai sistēmai ir augu daudzveidības veicināšana, kas sakņojas bagātīgā augmaiņā, dažādu un daudzveidīgu zaļmēslojuma augu izmantošanā.
* Aprites ekonomika, izejvielu reciklēšana un atjaunojošā lauksaimniecība – tieši šo jauno virzienu iedzīvināšanai ir svarīga organisko atkritumu apsaimniekošana. No izaudzētā daļa aiziet komerciālai pārdošanai un pašpatēriņam. Pārējam visam, kas ir organiskas izcelsmes, vajadzētu tādā vai citādā veidā atgriezties primārajā lauksaimnieciskajā ražošanā.
* Saimniecības ekonomika – primārs jautājums, jo lielākai daļai saimnieku uzprasot, kas vajadzīgs, lai dzīvotu un saimniekotu labāk, ir kas, – nauda. Lielākajā daļā gadījumu ar to saprotot naudas līdzekļus, kas atrodas bankas kontā un ko var tērēt saimniekošanas vajadzībām. Tad, kad pasaka, ka tev, saimniek, tur pie kūts stāv kaudzes ar naudu, tad nesaprot un smejas. Kā jau iepriekš minēju, visu ir iespējams novērtēt naudā. Ne visiem ir labi saprotami procesi saimniecībā, kur nenotiek tieša naudas kustība, bet saimnieciskās darbības notiek. Tā pati aerobā kompostēšana ir darbība, kas no tā, kas ir palicis pāri no saimnieciskās darbības, saražo produktu, kam ir izcila nozīme kopējā saimniecības ražošanā un tās attīstībā.
* Loģistika – pirmajā brīdī šķiet absolūti neiederīga darbība sekmīgai organisko resursu apsaimniekošanai, taču tieši šī sadaļa var ienest būtiskus uzlabojumus saimniecības saimniekošanā. Tai ir cieša saistība ar kārtības ieviešanu un vēl ciešāka saistība ar sekmīgu saimniecības laika pārvaldību. Domāju, ka neatradīsies daudz tādu saimnieku, kuri teiktu, ka viņiem laika ir gana un tas vēl pāri paliek. Pārdomāta organisko resursu novietošana saimniecībā ļoti būtiski ietekmēs ne tikai sekmīgu tālāko procesu norisi, bet krietni samazinās iepriekš minētos riskus.
Turpmāk par resursu praktisko iegūšanu, novietošanu, izvērtēšanu.
