Čiekurs Rudens 2026.
Izvēle par labu mežam
Pēc skolas, domājot par tālāko izaugsmes ceļu, no piedāvātajām studiju iespējām Jāņa uzmanību piesaistīja mežsaimniecība. Iepriekšējas praktiskas pieredzes šajā jomā viņam nebija, taču izvēle šķita īstā – mežā viņš jutās labi.
Studiju laikā īpašu interesi radīja meža taksācija, tomēr mācību prakses lika saprast, cik daudz vēl jāiemācās par mežu no praktiskās puses. Tāpēc pēc studijām Jānis izvēlējās darbu mežniecībā. Viņš pats to raksturo kā vēlmi iepazīt mežu “no pašas apakšas”. Pirmie darba gadi devuši iespēju iziet cauri visam mežsaimniecības ciklam – no stādīšanas un jaunaudžu kopšanas līdz mežizstrādei.
Vēlāk sekoja taksatora darbs Gulbenes pusē, bet deviņdesmito gadu otrajā pusē Jānis nolēma veidot savu uzņēmumu. Ap šo laiku viņš kļuva arī par meža īpašnieku.
Mežs kā ilgtermiņa ieguldījums
Savus meža īpašumus Jānis sāka iegādāties pakāpeniski. Viņš apzināti koncentrējās uz Gulbenes novadu, nevis pirka īpašumus dažādās Latvijas malās. Svarīgi bija spēt pašam sekot līdzi tam, kas īpašumos notiek, kā mežs aug un kā tas tiek apsaimniekots.
Mežu viņš uztvēris arī kā ilgtermiņa ieguldījumu sev un savai ģimenei. “Tā sajūta bija tāda, ka mežs aug, un tas ir tā kā banka bez liela riska,” viņš saka. Gadu gaitā nostiprinājusies pārliecība, ka mežā nepieciešama cita mēroga domāšana – ne tikai par šodienas ieguvumu, bet par to, kas būs pēc desmitiem gadu.
Dažādos saimniekošanas posmos mainījušās arī prioritātes. Sākumā būtiska bijusi kapitāla uzkrāšana, vēlāk – kopšanas cirtes, lauksaimniecības zemju apmežošana un jaunaudžu kopšana. Pēdējos gados uzmanība pievērsta arī meliorācijai un veco grāvju atjaunošanai.
Mācīties no sava meža
Īpaša vieta Jāņa meža apsaimniekošanā ir izlases cirtēm. Arī te pieredze nav nākusi tikai no grāmatām. Sākumā šķitis vienkārši – nocirst lielākos kokus, atstājot mazākos augšanai. Taču mežs ātri parādījis, ka praksē viss ir sarežģītāk.
“Jāprot savaldīties,” viņš saka par vēlmi vienā reizē paņemt no meža pārāk daudz. Lai izlases cirte izdotos, par audzi jādomā jau laikus – tā jākopj un jāveido apstākļi paaugai. Jānis uzsver arī dabiskās atjaunošanās nozīmi, kas Gulbenes puses mežos daudzviet ir veiksmīga.
Pašlaik šāds saimniekošanas veids viņam saistās ne tikai ar ekonomisku rezultātu. Svarīgs ir arī meža izskats, gandarījums un iespēja saglabāt sev pieņemamu saimniekošanas principu.
Sava ceļa gājējs
Runājot par pieredzi, Jānis sevi nosauc par sava ceļa gājēju un pat pajoko – nezina, vai varbūt arī par dumpinieku. Ne vienmēr viņa skatījums uz meža apsaimniekošanu sakritis ar citu viedokli, taču gadu gaitā izveidojusies pārliecība par to, kā viņš vēlas saimniekot.
Mežs viņam devis arī brīvību pašam pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību. Vienlaikus pieredze iemācījusi, ka reiz pieņemtais lēmums nav akmenī iecirsts – to var mainīt, taču izmaiņām jābūt pārdomātām un pamatotām.
Vispirms saprast, ko vēlies
Tieši ar šo atziņu Jānis sāk arī savu padomu jaunajiem meža īpašniekiem – vispirms jāatbild sev, ko no sava meža vēlies.
Vai mežs būs vieta atpūtai? Vai no tā sagaidi regulārus ienākumus? Vai svarīgākās ir dabas vērtības? Arī īpašuma lielums nosaka, kādas saimniekošanas iespējas būs piemērotas.
“Ja jūs gribat kaut kādu regulāru ienākumu – atkal, cik regulāru? Vai katru gadu, katru mēnesi vai pa pieciem gadiem, vai pa desmit gadiem?”
Kad mērķis ir skaidrs, iespējams izvēlēties arī atbilstošu saimniekošanas ceļu. Jāņa skatījumā mežā būtiski ir nevis meklēt vienu visiem pareizu recepti, bet pieņemt pārdomātu lēmumu un konsekventi to īstenot.
Mežs aug lēni, un arī saimnieka pieredze veidojas pamazām. Jāņa stāstā tieši šī ilgtermiņa domāšana, gatavība mācīties no paša kļūdām un vēlme iet savu ceļu kļuvusi par pamatu tam, kā viņš rūpējas par savu mežu.
