Pieredzes apmaiņas brauciens Nīderlandē atklāj, kā atšķirīgi augsnes apstākļi nosaka saimniekošanas izvēles un kā iespējams apvienot piena ražošanu, klimata pārmaiņu mazināšanu un dabas daudzveidības saglabāšanu.
No 6. līdz 8. oktobrim Eiropas Savienības programmas Apvārsnis Eiropa projekta OrganicClimateNET ietvaros Nīderlandē norisinājās starptautisks pieredzes apmaiņas brauciens, kurā dalībnieki no Latvijas, Francijas un Polijas iepazinās ar bioloģisko piensaimniecību pieredzi klimata pārmaiņu mazināšanā un pielāgošanās pasākumu ieviešanā. Trīs dienu laikā tika apmeklētas trīs bioloģiskās piena lopkopības saimniecības un pētniecības centrs KTC Zegveld, īpašu uzmanību pievēršot saimniekošanai smilts un kūdras augsnēs.
Nīderlande ir viena no intensīvāk apsaimniekotajām lauksaimniecības valstīm Eiropā, kur augsta zemes izmantošanas intensitāte apvienojas ar stingrām vides aizsardzības prasībām. Lauksaimniekiem vienlaikus jārisina vairāki izaicinājumi – slāpekļa zudumu un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšana, augsnes auglības saglabāšana, ūdens resursu apsaimniekošana un saimniecību ekonomiskās dzīvotspējas nodrošināšana. Klimata pārmaiņas šos jautājumus padara vēl aktuālākus, jo arvien lielāku nozīmi iegūst spēja pielāgoties ilgstošiem sausuma periodiem, intensīvām lietusgāzēm un mainīgiem augsnes mitruma apstākļiem.
Pieredzes apmaiņas laikā kļuva skaidrs, ka vienots risinājums visām saimniecībām nepastāv. Smilts augsnēs galvenā uzmanība jāpievērš ūdens un barības vielu saglabāšanai, savukārt kūdras augsnēs būtiskākais izaicinājums ir organiskās vielas noārdīšanās un ar to saistītās oglekļa dioksīda emisijas.
Kūdras augsnes – kā saglabāt oglekli un turpināt piena ražošanu?
Pirmais apmeklējums notika Henka-Jana Sodes bioloģiskajā piena saimniecībā Ekohoeve, kas atrodas Nīderlandes rietumu daļā, kūdras augšņu reģionā. Saimniecība apsaimnieko 50 hektārus ilggadīgo zālāju, un tās ganāmpulkā ir 53 Holšteinas šķirnes slaucamās govis un aptuveni 30 jaunlopi. Vidējais izslaukums sasniedz 8773 kilogramus piena no govs gadā.
Saimniecībā bioloģiskās ražošanas principi tiek īstenoti kopš 1998. gada. Govis ganībās pavada aptuveni 208 dienas gadā, bet slaukšanai tiek izmantota robotizēta sistēma. Īpaša uzmanība pievērsta arī dabas daudzveidībai – 14 hektāros tiek apsaimniekoti ekstensīvi, dažādiem augiem bagāti zālāji, saglabāta plaša grāvju sistēma un izveidota ūdenstilpe pļavu putniem.
Saimniecības pieredze parāda, ka piena ražošanu iespējams apvienot ar dabas aizsardzības pasākumiem. Tomēr kūdras augsnēs šim līdzsvaram ir īpaša nozīme. Nosusinātā kūdrā, tai saskaroties ar skābekli, pastiprinās organiskās vielas mineralizācija, izdalās CO₂ un pakāpeniski samazinās augsnes virskārtas augstums. Tādēļ ilgtermiņā svarīga ir ne tikai zālāju saglabāšana, bet arī pārdomāta ūdens līmeņa regulēšana.
Izmantojot CAP’2ER novērtēšanas metodiku, saimniecības aprēķinātā SEG emisiju intensitāte ir 0,77 kg CO₂ ekvivalenta uz kilogramu piena, savukārt metodikā novērtētā oglekļa uzkrāšana – 0,18 kg CO₂ ekvivalenta uz kilogramu piena. Šie rādītāji palīdz izvērtēt saimniecības klimata bilanci, vienlaikus jāņem vērā, ka aprēķinātā oglekļa uzkrāšana nav pielīdzināma tieši izmērītām augsnes oglekļa krājuma izmaiņām.
Smilts augsnēs galvenais izaicinājums – sausums un lopbarības nodrošinājums
Otrajā dienā dalībnieki apmeklēja Marko van Līres bioloģisko piena saimniecību De Aalsthoeve Nīderlandes dienvidos. Tā apsaimnieko 84 hektārus lauksaimniecības zemes, kas pilnībā atrodas smilts augsnēs. Ganāmpulkā ir 92 Simentāles šķirnes govis un aptuveni 50 jaunlopi, bet vidējais izslaukums ir 5563 kilogrami piena no govs gadā.
Saimniecībā izmanto dažādus zālāju veidus, tostarp produktīvos ilggadīgos zālājus, dabiskos zālājus un sētos zālājus, kā arī audzē kukurūzu un graudaugus skābbarības sagatavošanai. Šāda lopbarības platību daudzveidība palīdz mazināt atkarību no vienas kultūras un sadalīt ražas iegūšanas riskus.
Smilts augsnēm raksturīga salīdzinoši neliela ūdens aizturēšanas spēja un paaugstināts barības vielu izskalošanās risks. Sausās vasarās zālāju augšana var ievērojami samazināties, radot ganību zāles trūkumu un nepieciešamību agrāk sākt piebarošanu ar sagatavoto lopbarību.
Apmeklējuma laikā dalībnieki strādāja nelielās grupās, kopīgi ar saimnieku analizējot iespējamos risinājumus sausuma radīto risku mazināšanai. Diskusijās īpaša uzmanība tika pievērsta zālāju apsaimniekošanai, lopbarības rezervju veidošanai un saimniecības spējai pielāgoties nevienmērīgai zāles augšanai.
Šī pieredze ir nozīmīga arī Latvijas saimniecībām, īpaši reģionos ar vieglām smilts augsnēm. Klimata pārmaiņu apstākļos arvien svarīgāka kļūst ne tikai augsta zālāju ražība labvēlīgos gados, bet arī ražas stabilitāte sausuma periodos.
Vai māls var palīdzēt uzlabot smilts augšņu īpašības?
Viens no interesantākajiem pieredzes apmaiņas piemēriem bija bioloģiskā piena saimniecība De Kerkhoeve, kuru vada Manona van Balkoma. Saimniecība apsaimnieko 132 hektārus ilggadīgo zālāju, un tās ganāmpulkā ir 145 Holšteinas šķirnes slaucamās govis. Vidējais izslaukums sasniedz 8078 kilogramus piena no govs gadā, bet ganīšanas periods ilgst aptuveni 256 dienas.
Saimniecībā liela nozīme piešķirta dabai draudzīgai saimniekošanai, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un barības vielu aprites organizēšanai. Teritorijā ir plašas koku rindas, meža platības, grāvji un ūdenstilpes, kas veido daudzveidīgu lauksaimniecības ainavu.
Īpašu interesi izraisīja 2026. gadā uzsāktais demonstrējums “Māls uz smilts” (Clay on sand). Tā pamatā ir ideja uzlabot smilts augsnes fizikālās un ķīmiskās īpašības, pievienojot māla daļiņas. Šim nolūkam tiek izmantots mālains materiāls, kas iegūts vietējo ūdensteču tīrīšanas darbos.
Demonstrējumā esošajiem zālājiem paredzēta māla materiāla uzklāšana aptuveni 150 m³/ha apjomā, savukārt jaunierīkojamās platībās izmantota lielāka deva – līdz 500 m³/ha.
Māla daļiņu pievienošanas mērķis ir uzlabot augsnes ūdens aizturēšanas spēju un katjonu apmaiņas ietilpību, tādējādi veicinot barības vielu saglabāšanos augsnē. Šāda pieeja teorētiski var palīdzēt samazināt augu jutību pret sausumu un uzlabot augsnes auglību ilgtermiņā. Tomēr demonstrējums ir sākuma stadijā, tāpēc faktiskā ietekme uz zālāju ražību, ūdens režīmu un ekonomisko atdevi vēl jāvērtē turpmākajos gados.
Šis piemērs parāda, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām var ietvert arī netradicionālus augsnes ielabošanas risinājumus. Vienlaikus šādu tehnoloģiju pārņemšanai Latvijā būtu nepieciešami vietēji izmēģinājumi, izvērtējot materiāla kvalitāti, izmaksas, transportēšanas attālumus un ilgtermiņa ietekmi uz augsni.
KTC Zegveld – pētniecība par saimniekošanu mitrās kūdras augsnēs
Pieredzes apmaiņas noslēgumā dalībnieki apmeklēja KTC Zegveld – zināšanu pārneses un pētniecības centru Nīderlandes rietumu kūdrāju reģionā. Centrs apsaimnieko 84 hektārus ilggadīgo zālāju kūdras augsnēs un tura aptuveni 130 slaucamās govis.
Viens no nozīmīgākajiem centra pētniecības virzieniem ir projekts Boeren op Hoog Water jeb “Saimniekošana augstā ūdens līmenī”. Tajā tiek pētītas iespējas paaugstināt gruntsūdens līmeni lauksaimniecībā izmantotajās kūdras augsnēs, vienlaikus saglabājot piena ražošanas iespējas.
Gruntsūdens līmeņa paaugstināšana var samazināt kūdras oksidēšanos un ar to saistītās CO₂ emisijas. Tomēr šādi pasākumi rada arī praktiskus izaicinājumus – samazinās augsnes nestspēja, kļūst sarežģītāka tehnikas izmantošana, mainās ganīšanas iespējas un lopbarības ieguves nosacījumi. Turklāt, izvērtējot kopējo klimata efektu, jāņem vērā arī iespējamās metāna emisiju izmaiņas.
Tādēļ pētniecības centrā tiek meklēti risinājumi, kas ļautu apvienot augstāku ūdens līmeni ar ekonomiski dzīvotspējīgu saimniekošanu. Tiek pētītas alternatīvas kultūras, piemēram, vilkvālītes, kuras varētu izmantot biomasas un būvmateriālu ražošanā, kā arī ekstensīvākas piena lopkopības sistēmas ar vietējiem apstākļiem piemērotām šķirnēm.
Interesants pētniecības virziens ir arī virtuālo ganību žogu izmantošana, kas ļautu elastīgāk organizēt dzīvnieku pārvietošanu un ganību platību izmantošanu. Šādi risinājumi varētu būt īpaši noderīgi mitrās un grūti pieejamās teritorijās, tomēr to praktiskā piemērotība jāvērtē kopā ar dzīvnieku labturību un konkrētajiem ganību apstākļiem.
Klimata ietekmes novērtēšana – svarīgi zināt ne tikai emisijas, bet arī to cēloņus
Pieredzes apmaiņas laikā nozīmīga uzmanība tika pievērsta saimniecību klimata ietekmes novērtēšanai, izmantojot CAP’2ER metodiku. Tā ļauj analizēt SEG emisiju avotus, barības vielu apriti un ar zemes apsaimniekošanu saistītos oglekļa uzkrāšanas procesus.
Šādas analīzes būtiskākā priekšrocība ir iespēja pāriet no vispārīgiem apgalvojumiem par klimatam draudzīgu saimniekošanu uz konkrētos datos balstītiem lēmumiem. Piemēram, var izvērtēt, cik lielu daļu emisiju rada zarnu fermentācija, kūtsmēslu apsaimniekošana, iepirktā lopbarība un enerģijas izmantošana.
Vienlaikus svarīgi nošķirt emisiju intensitāti, ko izsaka uz kilogramu saražotā piena no saimniecības kopējā emisiju apjoma. Zemāka emisiju intensitāte pati par sevi vēl nenozīmē, ka samazinājušās kopējās emisijas. Tāpat zālāju saglabāšana un esošo augsnes oglekļa krājumu aizsardzība nav automātiski pielīdzināma papildu oglekļa piesaistei.
Klimata audita rezultāti vislielāko vērtību iegūst tad, ja tie tiek izmantoti konkrētu apsaimniekošanas pasākumu izvēlei un to rezultātu novērtēšanai.
Ko no Nīderlandes pieredzes varam pārņemt Latvijā?
Nīderlandes saimniecību pieredze apliecina, ka klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām ir cieši saistīta ar ikdienas saimniecības vadību. Izšķiroša nozīme ir augsnes īpašību izpratnei, zālāju apsaimniekošanai, lopbarības nodrošinājumam, ūdens režīmam un saimniecības resursu efektīvai izmantošanai.
Latvijas apstākļos īpaši nozīmīga ir ilggadīgo zālāju saglabāšana un apsaimniekošana, kas palīdz aizsargāt augsnes organiskā oglekļa krājumus un uzturēt bioloģisko daudzveidību. Vieglās smilts augsnēs lielāka uzmanība būtu jāpievērš ūdens saglabāšanai, daudzveidīgiem zālāju maisījumiem un lopbarības rezervju plānošanai. Savukārt organiskajās augsnēs svarīga kļūst ūdens līmeņa apsaimniekošana un tādu ražošanas risinājumu izvēle, kas mazina kūdras noārdīšanos.
Nīderlandes pieredze arī parāda, cik nozīmīga ir saimniecību, konsultantu un pētnieku sadarbība. Demonstrējumi un praktiski izmēģinājumi ļauj pārbaudīt jaunas pieejas reālos saimniekošanas apstākļos, vienlaikus novērtējot ne tikai iespējamos vides ieguvumus, bet arī izmaksas, darba organizāciju un ietekmi uz ražošanu.
Galvenā atziņa – klimatam noturīga piensaimniecība neveidojas ar vienu tehnoloģiju vai atsevišķu pasākumu. Tā ir pārdomāta saimniekošanas sistēma, kurā augsnes apsaimniekošana, dzīvnieku ēdināšana, ganību izmantošana, barības vielu aprite un ekonomiskie lēmumi tiek vērtēti savstarpējā saistībā.
Tieši šāda pieeja ir nozīmīga arī Latvijas bioloģiskās lopkopības attīstībai – nevis mehāniski pārņemt citās valstīs izmantotās metodes, bet izvērtēt to piemērotību mūsu klimatiskajiem apstākļiem, augsnēm un saimniecību ražošanas iespējām.
