Ekonomiskais spiediens un tehnoloģiskās pārmaiņas ir novedušas pie straujas pārejas uz intensīvām modernām lauksaimniecības sistēmām, kurās mājlopi lielāko daļu vai visu gadu tiek turēti novietnēs. Šīs lauksaimniecības sistēmas izmaiņas ir novedušas pie tādas zemes pamešanas, kurās atrodas dzīvotnes, kas atkarīgas no ganīšanas. Saskaņā ar Eiropas Komisijas analīzi ekstensīvo un jaukto lopkopības saimniecību skaits laikā no 2010. līdz 2020. gadam ir samazinājies par vairāk nekā 70%
Eiropas Vides aģentūras informatīvais ziņojums “Plašās lopkopības sistēmas un daba Eiropā” liecina, ka ES dzīvotnes, kurām būtu nepieciešama ganīšana vai pļaušana, aizņem ievērojamu platību: vismaz 35 miljonus hektāru, kas atbilst aptuveni 22% no kopējās oficiālās lauksaimniecības zemes platības.
EVA ir aplēsusi, ka aptuveni 10–15% no ES 27 kopējā atgremotāju skaita (liellopi, aitas un kazas) būtu pietiekami, lai apsaimniekotu no ganīšanas atkarīgo aizsargājamo dzīvotņu platību. Tas atbilst aptuveni 7,8 miljoniem dzīvnieku visās ES 27 valstīs.
Zālāju dzīvotnes ir spilgts piemērs tam, ka Eiropā ir nepieciešama plaša ganīšana (vai pļaušana), lai palīdzētu saglabāt daudzas apdraudētas sugas. Piemēram, 92% no aizsargājamajām tauriņu sugām, kas iekļautas ES tiesību aktos, ir atkarīgas no ekstensīvi apsaimniekotiem zālājiem. Turklāt pļavu putni, kas ir atkarīgi no pastāvīgo zālāju dzīvotnēm, veido lielu daļu no visiem aizsargājamajiem putniem. 18,1% no Eiropas endēmiskajiem vaskulārajiem augiem ir sastopami zālāju ekosistēmās un 15,5% – virsāju un krūmu dzīvotnēs.
