Proteīna nozīme slaucamo govju ēdienkartē

Slaucamo govju ēdināšanā izdala divus jēdzienus: enerģija un proteīns. Govij visvairāk nepieciešama enerģija. Proteīns ir nākamā vajadzīgā barības viela, kas nepieciešama govij piena ražošanai. Tā frakciju sadalījums attēlots 1. attēlā.

Govs spureklī barības sašķelšana notiek ar mikroorganismu palīdzību. Noārdāmais proteīns nepieciešams spureklī esošo baktēriju apjoma palielināšanai. Saražotajai baktēriju masai (mikrobiālais proteīns), nonākot gremošanas trakta tālākā daļā, tā tiek sagremota un pārvērsta govij nepieciešamās barības vielās (aminoskābēs), kas tiek izmantotas dzīvnieka augšanai, organisma uzturēšanai, piena ražošanai. Lai spurekļa baktērijas nepārtraukti nodrošinātu ar proteīnu (slāpekli), nepieciešamas visas spureklī noārdāmās proteīna frakcijas. Tāpēc  barības līdzekļu avotus (gan enerģijas, gan proteīna) ieteicams izvēlēties ar dažādiem noārdīšanās (fermentācijas) ātrumiem (skatīt 1. tabulu). Tabulā attēloti praksē biežāk izmantotie barības līdzekļi.

1. tabula

Barības līdzekļu sadalījums pēc to noārdīšanās ātruma govs spureklī

Spureklī noārdāmais proteīns baktēriju darbības rezultātā tiek pārvērsts aminoskābju maisījumā, kas uzsūcas tievajās zarnās kopā ar spureklī nenoārdāmā proteīna frakciju, kura iziet cauri spureklim neskarta, ar gremošanas fermentu palīdzību tiek sagremota tievajās zarnās. Rezultātā veidojas izmantojamais proteīns aminoskābju veidā, kas uzsūcas asinsritē, nonāk tesmenī un pienā. Trūkstot šīm aminoskābēm, samazinās gan piena olbaltumvielu saturs, gan piena daudzums, gan vispārējais dzīvnieka veselības stāvoklis.Šķīstošā proteīna frakciju pārsvarā veido amonjaks un urīnviela, kuros esošais slāpeklis ir momentāni pieejams, līdzko nonāk spureklī.  Šajā gadījumā nepieciešama kokšķiedru nesaturošā enerģija (cukuri, ciete), lai proteīnu efektīvi iekļautu baktēriju vielmaiņā, nodrošinātu veselīgu baktēriju vairošanās procesu. Kad ir paaugstināts šķīstošā proteīna līmenis barības devās, spurekļa baktērijas nespēj izmantot tur esošo slāpekli, un tā pārpalikums uzsūcas asinīs, nonāk aknās, tiek izdalīts ar pienu, urīnu. Papildu slodze aknām pasliktina dzīvnieka veselību.

Nepieejamā jeb saistītā proteīna frakcija ir nevēlama slaucamo govju ēdināšanā. Tā veidojas barības līdzekļos karšanas rezultātā. Ar to jārēķinās, sastādot barības devas. Skābbarībā tā varētu būt 0,5–1% robežās, karsētā rapsī – 0,5–4%, kas būtu jāatņem no kopproteīna.

LAP 2014.-2020. apakšpasākumā “Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem”, LAD līguma Nr. LAD160419/P25, tika ierīkots demonstrējums, par tēmu: “Govju precīzā ēdināšana piesietajā turēšanā, izmantojot dažādus proteīna avotus ekonomiski pamatotas barības devas ieguvei, izmantojot pašaudzēto lopbarību siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanas nolūkos”, 12. lote. Ierīkošanas vieta: z/s “Odzāni”  Saukas pagastā, Viesītes novadā.

Saimniecībā, kur tiek īstenots demonstrējums, ēdināšanas darba organizācija balstās uz lopbarības analīžu rezultātiem, barības devu sastādīšanu un praktisku pielietošanu praksē katram dzīvniekam individuāli. Atkarībā no rupjās lopbarības (zāles skābbarības) kvalitātes slaucamo govju barības devas balansē ar spēkbarību. Saimniecībā proteīnu nodrošina ar lopbarības pupām un rapsi, enerģiju – pamatā ar pašražotiem graudiem, nepieciešamības gadījumā devās iekļauj kukurūzas miltus. Demonstrējumā izveidotajās grupās: vienā izēdina rapsi, otrā – lopbarības pupas. Barības devas tiek sastādītas atbilstoši dzīvnieku fizioloģiskajām vajadzībām, produktivitātes līmenim, izmantojot katra mēneša piena kontroles datus.

Sarežģīti nodrošināt precīzu ēdināšanu nelielā ganāmpulkā piesietajā turēšanas sistēmā bez barības dalītāja, kur skābbarība ir sagatavota ruļļu tehnoloģijā.

Risinājumus var rast, veicot pārskatāmu lauku zālāju maisījumu ražības (ruļļu) uzskaiti pa pļāvumiem,  ruļļus sverot, kā arī veicot ķīmiskās analīzes skābbarībai. Sadarbības rezultātā gada intervālā panākts izslaukuma kāpums par 1000 kg (no 7000 līdz 8000 kg).

Proteīns nav lēts barības līdzeklis, tādēļ jāņem vērā tā sabalansēšanas princips govju ēdināšanas organizācijā.

Izēdinot par daudz proteīna, sadārdzinās barības izmaksas, palielinās vides piesārņojums, pasliktinās dzīvnieka vielmaiņa. Praksē piesietajā turēšanas sistēmā biežāk vērojams proteīna trūkums. Nav ieteicams ēdināšanu organizēt intuitīvi, bet ir jāsastāda barības devas. Nepieciešams veikt lopbarības ķīmisko analīžu minimumu, īpaši skābbarībai. Fakts, ka analīzēs ir labs kopproteīns, vēl nenozīmē, ka proteīns tiks izmantots efektīvi. Analīžu rezultatīvie rādītāji jāizvērtē kopainā. Kvalitatīva skābbarība, pareizi sastādīta barības deva un tās lietošana praksē nodrošina govs ražību, auglību, veselību, dzīvnieku imunitāti, ekonomiski lētāku ēdināšanu un galvenokārt – samazina vides piesārņotību.

Darbs demonstrējumā turpinās, ar demonstrējuma rezultātiem varēsiet iepazīties LLKC mājaslapā.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.   

Sagatavoja
Ziedīte Bimšteine,
LLKC Jēkabpils konsultāciju biroja vadītāja, lopkopības konsultante