Jūs atrodaties šeit

Derīgie organismi dārzā 3. daļa

Augkopība
Dārzkopība

Turpinām iepazīties ar dārza derīgajiem organismiem. Prieks par to, ka to patiešām ir tik daudz. Tāpēc ir svarīgi zināt, gan kas tie tādi, gan kā tiem palīdzēt vairoties mūsu dārzā un sargāt to.

Īstie krupji – Bufonidae

Tie Latvijā ir pārstāvēti ar trim dzimtām, nozīme dārza aizsardzībā ir divām no tām – īstajiem krupjiem un varžu krupjiem.

Parastais krupis – Bufo bufo

Mātīte ir ievērojami druknāka par tēviņu – 13 cm pret 8 cm. Mugura ir brūna līdz tumši brūna, pat melna, vēders gaišāks, bet ar tumšākiem plankumiem mātītei nekā tēviņam. Mīl mitrākas vietas, ja tādas būs arī dārzā, krupis tur būs atrodams. Aktīvs naktīs, bet dažkārt lietainā laikā arī dienā. Pārsvarā pārtiek no tādiem bezmugurkaulniekiem kā kukaiņi un to kāpuri, zirnekļi ērces, tārpi, sliekas, gliemji. Neķer lidojošos kukaiņus, bet uzlasa zemsedzē un uz augu apakšējām lapām esošos kukaiņus. Lai arī barībā izmanto dažādus kukaiņus, neapšaubāmi šai sugai ir nozīme dārza kaitēkļu ierobežošanā. Lai krupis būtu pastāvīgs iemītnieks jūsu dārzos, nepieciešama kaut neliela ūdens krātuve, kaut vai savākta lietus ūdens baseins.

Zaļais krupis – Bufo viridis

Mātītes līdz 13 cm, tēviņi 7 cm. Šī suga ir viscaur raiba. To mugurpuse pelēcīgi dzeltena, klāta ar olīvzaļiem, labi norobežotiem plankumiem, vēderpuse ir gaišāka. Raksturīgā izskata dēļ to nevar sajaukt ne ar vienu citu. Vajadzīga augu veģetācija, kur paslēpties. Izturīgs pret sausumu. Ir veiklāks par parasto krupi, barības izvēle ir līdzīga kā parastajam krupim.

Varžu krupji – Pelobatidae

Brūnais varžu krupis – Pelobates fuscus

Salīdzinoši neliels – līdz 7 cm, dzīvo slēpti. Mugurpuse pelēcīgi zaļgana līdz pelēkbrūna ar dažāda lieluma tumšākiem plankumiem. Sānos nelieli sārti punkti. Vēderpuse iedzeltena tēviņiem un pelēcīga mātītēm. Ir krietni ēdelīgāks par krupjiem. Aktīvs naktīs, pa dienu ierokas augsnē. Dārzā varbūt labs palīgs kaitīgo organismu ierobežošanā.

Rāpuļi – Reptilia. Ķirzakveidīgie rāpuļi – Sauria

Pļavas ķirzaka – Lacerta vivipara

Ķermenis līdz 16 cm garš, mugura brūna ar tumšākiem plankumiem, ķermeņa apakšpuse gaišāka. Varbūt aktīva dārzos, kuri atrodas blakus pļavu platībām. Pats esmu vairākas reizes novērojis savā dārzā, pat vairākos eksemplāros. Pārtiek no bezmugurkaulniekiem – tārpiem, kukaiņiem un citiem posmkājiem. Tām ir daudz dabisko ienaidnieku.

Citi Latvijā sastopamie rāpuļi savā barībā izmanto salīdzinoši daudz dārzam derīgo dzīvnieku, tādēļ to derīgums ir fragmentārs un nepilnīgs.

Putni – Aves

Kultūraugu kaitēkļu ierobežošanā vislielākā nozīme ir gājputniem un nometniekiem. No šī viedokļa ļoti nozīmīgas ir visas tās sugas, kas skaitās dobumperētāji un pusdobumu perētāji putni. Tie ir zīlītes, dzilnīši, dzeņi, mušķērāji, cielavas, erickiņi. Šīs putnu sugas ir relatīvi vienkārši piesaistīt dārzam. Mazuļu barošanas laiks bieži sakrīt ar daudzu dārza kaitēkļu masveida izplatības laiku. Par nozīmīgākajiem kaitēkļu ierobežotājiem var uzskatīt zvirbuļveidīgos un plēsīgos putnus.

Dienas plēsīgie putni – Falconiformes

Peļu klijāns – Buteo buteo

Lai arī plēsīgo putnu sugas ir diezgan daudzas, tomēr vislabvēlīgāko ietekmi atstāj peļu klijāns. Putns vistu vanaga lielumā, tikai druknāks un ar īsu, platu asti. Mugurpuse brūna, bet vēders gaišs ar tumšākiem brūniem plankumiem vai šķērssvītrām. Lidojums lēns, reizēm planējošs. Tā galvenā barības ir peles, pa retam ir arī citi dzīvnieki, tomēr kopumā dārzam tas ir derīgs putns. Ja dārzam cauri neved elektrolīnijas stabi, tad plēsīgiem putniem ir vērts ierīkot 5–6 m garas kārtis, ar nelielu pārliktni galā, kur šiem putniem piemesties apkārtnes novērošanai.

Pūces – Strigiformes

Galvenās sugas – meža un ausainās pūces, mājas apodziņš un apogs. Citas sugas ir salīdzinoši retas. Pūcēm ir būtiska nozīme peļveidīgo grauzēju iznīcināšanā.

Meža pūce – Strix aluco

Aktīvas naktīs, bet klusākās vietās arī dienā. Putns vidēji liels, pelēkbrūnā krāsā ar nelieliem gaišākiem vai tumšākiem plankumiem vai svītrām. Pārtiek no lauku un meža strupastēm, meža klaidoņpelēm, mājas pelēm un kurmjiem. Ja to skaits ir pietiekams, citus dzīvniekus barībā praktiski neizmantos. To piesaistei, ja lielākos kokos nav dobumi, ir 5–7 m augstumā, jāizliek būri. Vislabāk tos izgatavot no lapu koku apaļklučiem.

Ausainā pūce – Asio otus

Pēc izskata līdzīga ūpim, tikai mazāka. Medī lauku strupastes, ciršļus un ūdensžurkas. Lai šo pūci piesaistītu dārzam, vajag saglabāt un nenoārdīt vecās vārnu, žagatu un kraukļu ligzdas, jo šī pūce labprāt tajās ligzdo.

Dzeņi – Picidae

Mazais dzenis – P. minor

Vienīgais no šīm sugām, kas ir ar izteiktu derīgumu, jo pārtiek tikai no kukaiņiem, kas atrodami augļu koku mizā, zem mizas un koksnē. Īpaši nozīmīgs tas varbūt vecajos augļu dārzos. Ja uz augļukokiem tiek izliktas kaitēkļu ķeramjostas, tad bieži var redzēt šo putnu tās apskatām un izēdot tur savākušos uz ziemošanu ābeļu tinējus, ābeļu ziedu smecerniekus.

Pārējās sugas izceļas ne tikai ar labiem, bet arī ar sliktiem darbiem, tādēļ tās sīkāk neapskatīsim.

Tārtiņveidīgie putni – Charadriiformes

Smilšu un upes tārtiņi, slokas, mērkaziņas, pļavas un meža tilbītes, ķīvītes, lielie un mazie ķīri, upes zīriņš. Lai arī to pamata uzturēšanās ir pavisam citur, ne tur, kur mūsu dārzi, tomēr šī putnu grupa ir jāmin kā ļoti derīgi tiem zemniekiem un zemju īpašniekiem, kuri vēl tikai domā par augļudārzu stādīšanu. Augsnes apstrādes laikā daļa no šīm sugām salido, lai barotos ar augsnē esošiem uz augšu uzvērstajiem kaitēkļiem, kurus citādi ir ļoti grūti apkarot. Šie putni ļoti aktīvi iznīcinās maijvaboļu, sprakšķu, pūcīšu kāpurus un kūniņas. Jau iestādītos dārzos tiem nebūs nekādas nozīmes.

Zvirbuļveidīgi putni – Passeriformes

Bezdelīgas, čurkstes un svīres barību iegūst tikai gaisā, kur ķer tādus nozīmīgus dārza kaitēkļus kā laputis, lapu blusiņas, divspārņus, plēvspārņus, tīklspārņus. Tie ir vieni no retajiem putniem pie mums, kas ķer lidojošos kukaiņus, tādēļ, no šī aspekta skatoties, tie noteikti ir derīgi putni un to ligzdas postīt gan nevajadzētu.

Cielavas un čipstes – Motacillidae

Sastopamas ir divas cielavu sugas baltā (M. alba) un dzeltenā (M. flava). Baltā cielava pārtiek gandrīz tikai no kukaiņiem. Ķer tos pie mēslu krātuvēm, ceļiem un takām, arī zemu lidojošus. Būs sastopamas apdobju apstrādes laikā augļudārzā un citur, kur tiks veikta augsnes apstrāde. Ēd smecerniekus, divspārņus, plēvspārņus. Liels īpatsvars to barībā ir augiem kaitīgie posmkāji. Labprāt ligzdos izliktajos pusdobumveida būrīšos.

Dzeltenā cielava dzīvo daudz slēptāku dzīvi, zālē, bet barojas līdzīgi kā baltā cielava.

Derīgas ir arī p            ļavu un koku čipstes. Tās barībā lieto posmkājus – smecerniekus, lapgraužus, sprakšķus.

Mājas strazdi – Sturnidae

Tipiskākais pavasara vēstnesis mūsu platuma grādos. Diemžēl augļkopju vidū tiek uzņemts neviennozīmīgi. Tie strazdi, kas caurceļo pie mums no ziemeļiem un ziemeļrietumiem, tiešām ir īsti kaitnieki, jo ogu laikā, pulcējoties lielos baros, tie ķiršu jāņogu, upeņu dārziem var nodarīt ievērojamu postu. Savukārt mūsu dārzos ligzdojošie strazdi dara lielu darbu kaitēkļu iznīcināšanā. Tie pārstaigā lielas dārzu platības, zemsedzē iznīcinot ļoti dažādus kaitēkļus. Dažādu kaitēkļu īpatsvars strazdu barībā var sasniegt pat 46 %. To vidū ir sprakšķu, maijvaboļu kāpuri, vaboles, pūcīšu un sprīžmešu kāpuri. Sprakšķu un maijvaboļu kāpurus tie sevišķi iznīcina augsnes apstrāde laikā. Ja augsnes apstrādes laiks sakritīs ar caurceļotāju ierašanos, tad tie vismaz daļēji izmantos iespēju baroties uz apstrādājamiem laukiem. Var pievērsties arī kaitēkļiem augļukoku vainagos, sevišķi, ja tie tur ir savairojušies masveidā. Tā kā tie ir izteikti dobumperētāji, tad tos dārzam piesaistīt ir viegli, tie labprāt apmetīsies izliktajos būrīšos.

Vārnas – Corvidae

Šai grupai pieder pie mums bieži sastopamie vieni no apķērīgākajiem putniem – vārnas, kraukļi, kovārņi, sējas vārnas, sīļi un žagatas. To derīgums vairāk vai mazāk ir saistīts ar jaunās paaudzes barošanas laiku, tajā periodā tie iznīcina sprakšķu, maijvaboļu, lapgraužu kāpurus un smecerniekus. Pārējā laikā, izņemot barošanos augsnes apstrādes laukos, parādās kaitnieciskā darbība. Lai tā būtu mazāk izteikta, nedrīkst vārnu grupas putniem ļaut savairoties lielās kolonijās. Tā kā vārnas katru gadu taisa ligzdas no jauna, tad vecajās ir lieliska iespēja iemājot dažādiem derīgajiem plēsīgajiem putniem.

Zīdastes – Bombycilladea

Putni ar izteiktu estētisko vērtību, jo ir ļoti skaisti. To pamatkrāsa ir rūsganbrūna, uz spārniem sarkanu spalvu plāksnītes, balti un dzelteni plankumi. Rīkle un zemacs ir melnā krāsā, astes gals dzeltens. Virs galvas izcils spalvu cekuls. Tām ļoti garšo pīlādžu, aroniju, vilkābeļu, irbeņu utt. ogas, kuras saglabājas ziemas periodā. Zīdastu piesaistei ziemā liela nozīme aizsargstādījumu iekārtošanai no minētajām augu sugām, izņemot pīlādžus. Lai arī šie putni neiznīcina kaitēkļus, to estētiskā nozīme ir neatsverama.

Mušķērāji – Muscicapidae

Pie mums sastopamas 8 ķauķu sugas, vītītis, čunčiņš, svirlītis, zeltgalvītis. Ķauķi pārtiek no divspārņiem (odiem, knišļiem, mušām), plēvspārņiem, tīklspārņiem, vabolēm, tauriņiem. Barību iegūst uz augiem, augļukokos, to lapotnē, uz zemes.

Pelēkais mušķērājs – Muscicapa striata

Neliels (žubītes lielumā) pelēks putns. Galva un krūtis ir klātas ar iegareniem brūniem plankumiem. Sēžot ir raksturīga vertikālā ķermeņa poza. Pie mums atgriežas maija sākumā, ligzdo ēku mūru spraugās, koku dobumos. Labprāt apmetīsies izliktajos pusdobuma tipa izliktajos būrīšos. Lidojošos kukaiņus kā divspārņus, tauriņus, plēvspārņus ķer, ieņemot pozīciju atklātā, labi pārredzamā vietā. No augiem un zemsedzes kukaiņus uzlasa reti. Nedrīkst būrus izlikt bišu dravas tuvumā!

Melnais mušķērājs – Muscicapa hypoleuca

Tēviņš pavasarī atšķiras no mātītes, ir melni balts. Mugura un galva ir melnas, bet piere, vēders un astes malējās spalvas ir baltas. Ligzdošanai izmanto koku dobumus, tādēļ ar attiecīgiem būrīšiem var viegli piesaistīt dārzam. Atšķirībā no citām putnu sugām būrīšus var izlikt tuvu citu citam, tikai 10–12 m attālumā. Kukaiņus meklē koku lapotnē vai uz augsnes, lidojošos ķer tikai siltā laikā. Tie ķer ne tikai pieaugušus kukaiņus, bet arī to kāpurus, ēd oliņas un kūniņas. Barībā izmanto dažādus tauriņus, smecerniekus, lapgraužus, mizgraužus, sprakšķus, ūsaiņus, divspārņus, plēvspārņus. Vieglāk tie ir piesaistāmi augļudārziem, kur apkārt ir lieli un veci koki. Ja kādi kaitēkļi augļudārzā pamanās savairoties masveidā, tie var pilnībā pārslēgties uz to izmantošanu barībā, kā vieglāk pieejamos. Ja tie dārza tuvumā ir sākuši ligzdot, tad darīs to pastāvīgi.

Zīlītes – Paridae

Pie mums ir sastopamas sešu sugu zīlītes – lielā, mazā, zilā, pelēkā, purva zīlīte un cekulzīlīte.

Lielā zīlīte – Parus major. Raksturīgas dzeltenās krūtis un vēders, un melna svītra pāri krūtīm un vēderam.

Purva zīlīte (P. palustris) un pelēkā zīlīte (P. montanus) ir tik līdzīgas, ka pat speciālistam ir grūti atšķiramas, atšķiras to balsis.

Zilā zīlīte (P. caeruleus) ir augumā mazāka par lielo zīlīti, bet viegli atšķirama pēc zilās krāsas pakauša.

Cekulzīlīte (P. cristatus) ir viena no skaistākajām, ar nosmaiļotu un raibu cekuliņu virs galvas.

Visas zīlīšu sugas ir derīgas un viegli piesaistāmas augļudārziem, izliekot atbilstošus būrīšus. Barībā zīlītes izmanto dažādas kukaiņu sugas, to kūniņas, kāpurus un pieaugušos kukaiņus. Šo vērtīgo putnu piesaistīšanu var sākt jau ziemā, regulāri tos piebarojot. Novērots, ka pēc sātīgās maltītes barotavā zīlītes labprāt apseko ābeļu un citu augļukoku vainagus, tā teikt, saldajā ēdienā.

Lielās zīlītes savus mazuļus sākumā baro ar kukaiņiem, kuri ir ar mazāk cietu apvalku. Interesants ir A. Priedīša pētījums 1992. gadā, kad novērots – lielo zīlīšu pāris saviem 7 mazuļiem barību pienesa ik pēc 2 minūtēm. Diennaktī pielidojumu skaits bija 300–400 reizes. Gandrīz 87 % no visas pienestās barības bija dažādi augu kaitēkļi – mazā salnas sprīžmeša, lapu tinēja, pūcīšu u.c. tauriņu kāpuri un kūniņas. Var novērot, ka no ābeļu ziedu smecernieka bojātiem ziedpumpuriem tās izlasa smecernieka kāpurus, kūniņas vai pieaugušos īpatņus. Tās no ābeļu mizu plaisām un ķeramām jostām izlasa ābolu tinēja kāpurus un ābeļu ziedu smecerniekus. Tās spēj pārslēgties tikai uz masveidā savairojušos kaitēkļu izmantošanu savā barībā. Tādos gadījumos bieži ir novērojama atkārtota, otrās paaudzes izperēšana.

Dzilnītis – Sitta europea

Īpatnējs, drukns, kustīgs. Dzilnītim galvas virspuse un mugurpuse ir zilganpelēka, vēderpuse – gaišāka, bet sāni brūngani. Barību meklē kokā – uz lapām, zariem un stumbra, reti ķer lidojošus kukaiņus. Ziemā dzilnīti var labi piebarot ar saulespuķu sēklām. Tas labprāt iemājos arī dārzā izliktajos būrīšos.

Turpmāk vēl ... 

Māris NARVILS,

Vecākais speciālists dārzkopībā. Publicitātes foto